Robežnieki - Latgales stiprie ļaudis: Daugavpils un Augšdaugavas novads

Daugavpils ir lielākā pilsēta reģionā. Dažādu tradīciju un kultūru daudzveidība ir viena no pilsētas lielākajām vērtībām. Šeit rodas jauni projekti, attīstās uzņēmējdarbība, notiek kultūras pasākumi, un jaunie talanti ar panākumiem pārstāv Daugavpili gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.

Tomēr Latgales spēks nav tikai lielajās pilsētās. Tas dzīvo arī mazajos ciemos, pagastos un viensētās, kur cilvēki ik dienu, bieži vien bez plašas publicitātes, dara ļoti nozīmīgu darbu. Viņi saglabā vēsturisko atmiņu, pēta sava novada vēsturi, atjauno baznīcas un dievnamus, apkopo ģimeņu arhīvus, organizē vietējos svētkus un nodod tradīcijas nākamajām paaudzēm.

Tieši šādi cilvēki kļūst par īsto reģiona bagātību. Viņu darbs ne vienmēr ir plaši pamanāms, taču tieši tas palīdz saglabāt saikni starp paaudzēm un stiprina piederības sajūtu savai dzimtajai zemei. Viņi pierāda, ka lielas pārmaiņas sākas ar personīgu iniciatīvu, atbildību un patiesu mīlestību pret savu novadu.

Šodien, kad daudzi jaunieši dodas studēt un strādāt uz citām pilsētām vai valstīm, īpaši svarīgi ir novērtēt tos, kuri paliek vai atgriežas mājās. Tie ir cilvēki, kuri rada darba vietas, īsteno sabiedriskos projektus, attīsta kultūru un stāsta par savu reģionu tālu aiz tā robežām.

«Baidīties nav laika — mūsu uzdevums ir sargāt robežu»: Valdis Jukšs par dienestu, izaicinājumiem un Latgales spēku

Daugavpils pārvaldes Valsts robežsardzes priekšniekam Valdim Jukšam aiz muguras ir desmitiem gadu ilgs dienests, dienests dažādos vadošos amatos un liela pieredze struktūrvienību vadībā sarežģītos apstākļos. Neraugoties uz iespējām turpināt karjeru galvaspilsētā, viņš izvēlējās atgriezties dzimtajā Daugavpilī. Šodien viņam un viņa komandai jārisina jauni izaicinājumi — austrumu robežas aizsardzība, cīņa ar hibrīdapdraudējumu un atbalsts pierobežas iedzīvotājiem.

— Jūs ilgus gadus strādājāt vadošos amatos: sākumā Daugavpils pārvaldē, pēc tam Ludzas pārvaldē, vēlāk Rīgā. Kāpēc tomēr nolēmāt atgriezties Daugavpilī? Iespējas turpināt karjeru galvaspilsētā taču bija.

— Jā, patiešām, līdz 2018. gadam es pildīju dienesta pienākumus Daugavpils pārvaldē, pēc tam tiku norīkots uz Ludzas pārvaldi, kur ieguvu jaunu profesionālo pieredzi. Turpmāk dienēju Valsts robežsardzes štābā, kur vadīju Inspekcijas un slepenības režīma dienestu.

Rīgā es diesestu pildīju aptuveni trīs gadus. Pēc kā, lai veicinātu jaunu ideju un pieredzes ienākšanu vadībā, jaunu skatījumu uz stratēģiskiem jautājumiem un profesionālo izaugsmi, teritoriālo pārvalžu priekšnieku rotācijas ietvarā, Valsts robežsardzes vadība man piedāvāja atgriezties dzimtajā pilsētā un turpināt dienestu šeit — Daugavpils pārvaldē. Galvenais iemesls bija ģimene. Mana ģimene visu šo laiku dzīvoja Daugavpilī, bet es pastāvīgi mēroju ceļu starp Ludzu, Rīgu un mājām. Ceļš prasīja daudz laika un enerģijas. Kopā ar sievu pieņēmām lēmumu, ka nemainīsim bērnu sadzīvi un nepārcelsim viņus uz citu pilsētu. Mums bija svarīgi, lai viņi augtu savā dzimtajā vidē — Daugavpilī.

— Vai nenožēlojāt šādu lēmumu?

— Nē, nenožēloju. Domāju, ka visvairāk no šāda dzīves ritma cieta tieši sieva, jo es bieži nebiju mājās un bērni mani redzēja retāk. Taču mūsdienu tehnoloģijas ļāva uzturēt saikni — mēs katru dienu komunicējām izmantojot viedās ierīces. Protams, ģimenes dzīvē ir svarīgi atrast līdzsvaru. Tagad, kad atkal dienēju Daugavpilī, man ir daudz vairāk iespēju būt kopā ar ģimeni.

— Šodien jūsu dienests ir saistīts ar milzīgu atbildību. Visi zina, kāda situācija veidojas uz Eiropas austrumu robežas. Cik sarežģīts ir šis dienests?

— Kad atgriezos Daugavpils pārvaldē, es ļoti labi apzinājos, ka viegls dienests šeit nebūs. Šis ir laiks, kad jāsaskaras ar lieliem izaicinājumiem un ļoti nopietnu atbildību. Es vēlējos nodot robežsargiem savu pieredzi, ko esmu ieguvis dienestā daudzu gadu laikā. Šobrīd kopā ar visu Daugavpils pārvaldes amatpersonu komandu, mēs stāvam pretī mēģinājumam, izmantojot nelegālo migrāciju kā hibrīdkara instrumentu. Protams, vieniem pašiem tikt galā ar šādiem izaicinājumiem nav iespējams. Mēs saskaramies ar labi organizētām grupām, kas darbojas profesionāli un izmanto dažādas metodes. Tāpēc ļoti liela nozīme ir gan nacionālajai, gan starptautiskajai sadarbībai.

Mums palīdz kolēģi no Lietuvas, Igaunijas un Somijas, blakus esošajām robežsardzes struktūrvienībām, lielu atbalstu sniedz arī Valsts policija. Mēs nepārtraukti rīkojam kopīgus pasākumus nelegālās migrācijas apkarošanai. Atbalstu sniedz arī Nacionālie bruņotie spēki. Protams, atbalsta nekad nevar būt par daudz, jo spiediens uz robežu joprojām ir ļoti augsts.

— Jums ir ļoti liela dienesta pieredze tieši šajā reģionā. Savulaik jūs vadījāt Silenes robežapsardzības nodaļu. Vai var teikt, ka jūs šo robežu pazīstat gandrīz līdz centimetram?

— Tā varētu teikt. Silenas robežapsardzības nodaļu es vadīju sešus gadus. Daudzas vietas tur joprojām ļoti labi atceros. Protams, gadu gaitā daudz kas mainās — mainās infrastruktūra, parādās jauni objekti, taču pieredze, ko cilvēks iegūst dienesta gados, paliek. Turklāt visa Daugavpils pārvalde man ir labi pazīstama. Pirms dienesta citās vietās es šeit nostrādāju 23 gadus. Tā nav tikai dienesta vieta — tā ir teritorija, kuru es pārzinu un ar kuru mani saista profesionālā dzīve.

— Šodien Latgales iedzīvotāji arvien biežāk dzird par hibrīdapdraudējumiem, redz ziņas par droniem pie robežas. Daudzi cilvēki satraucas. Vai jūs pats šādās situācijās izjūtat bailes?

— Mums nav laika baidīties. Mūsu uzdevums ir pildīt savus pienākumus un aizsargāt robežu. Protams, mums ir skaidras instrukcijas, kā rīkoties gaisa apdraudējuma gadījumos. Ir noteikta reaģēšanas kārtība un procedūras. Atsevišķās situācijās robežsargiem ir tiesības pielietot dienesta ieroci, taču ir jāsakrīt vairākiem nosacījumiem. Galvenais ir profesionalitāte, sagatavotība un spēja mierīgi izvērtēt situāciju.

— Ko jūs vēlētos pateikt Latgales iedzīvotājiem, kuri satraucas par notiekošo? Daži pat apsver iespēju pārcelties uz citām pilsētām vai valstīm.

— Latgales iedzīvotājiem ir jābūt vienotiem. Tikai kopā mēs varam pārvarēt grūtības. Ja cilvēkiem ir jautājumi, bažas vai svarīga informācija, viņi vienmēr var vērsties pie mums — jebkurā Valsts robežsardzes struktūrvienībā vai arī Daugavpils pārvaldē. Jebkura informācija tiks pieņemta un izvērtēta. Ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji saprastu — drošība ir kopīgs uzdevums. Robežsargi pilda savus dienesta pienākumus, Nacionālie bruņotie spēki pilda savus dienesta pienākumus, taču arī sabiedrības atbalstam ir ļoti liela nozīme. Es ticu, ka tieši Latgales iedzīvotāju saliedētība palīdz mums pārvarēt sarežģītus laikus.

Šodien Latvijas austrumu robeža nav tikai līnija kartē. Tā ir vieta, kur katru dienu tiek pārbaudīta to cilvēku profesionalitāte, izturība un atbildība, kuri stāv tās aizsardzībā. Un galvenais reģiona spēks nav tikai tehnika un drošības sistēmas, bet arī cilvēki, kuri ir gatavi pēc labākās sirdsapziņas pildīt savus pienākumus.
 

“Es vēlos, lai arī Daugavpilī būtu spēcīgs basketbols”

Mūsdienās daudzi jaunie speciālisti pēc studiju beigšanas izvēlas pārcelties uz Rīgu vai doties strādāt uz ārzemēm. Taču ir arī tādi, kuri apzināti paliek savā dzimtajā pilsētā, lai to attīstītu un radītu iespējas nākamajām paaudzēm. Tieši šādu ceļu izvēlējusies Daugavpils Sporta skolas basketbola trenere Irina Sokolova.

Neskatoties uz iegūtām vairākām augstākajām izglītībām un iespējām veidot karjeru citviet, viņa nolēma palikt Latgalē. Šobrīd Irina trenē zēnus, gatavojas studijām psiholoģijas maģistratūrā un sapņo, lai Daugavpilī būtu pieejams profesionāls sporta psihologs. Ar viņu runājām par mīlestību pret dzimto novadu, trenera profesiju un basketbola nākotni Latgalē.

— Irina, šodien daudzi jaunieši aizbrauc no Latgales. Kāpēc jūs nolēmāt palikt?

— Jau sestajā klasē sapratu, ka vēlos kļūt par treneri. Lielā mērā tas ir manas treneres Irinas Romaņenko nopelns. Es ļoti vēlējos būt viņai līdzīga, strādāt līdzās un kļūt par daļu no šī kolektīva. Domāju, ka tieši tad manī radās patriotisma sajūta un vēlme dot savu ieguldījumu dzimtās pilsētas attīstībā. Man nekad nav bijusi vēlme meklēt laimi kaut kur tālu prom. Es jūtu, ka esmu vajadzīga šeit, Daugavpilī. Un ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli.

— Vai jums nekad nav bijusi vēlme aizbraukt, piemēram, uz Rīgu vai ārzemēm, kur treneriem ir vairāk iespēju?

— Nē. Tieši pretēji – es vēlos attīstīt basketbolu tieši šeit. Es saprotu, ka priekšā vēl ir ļoti daudz darba. Ir tik daudz, ko var izdarīt bērnu un mūsu sporta labā. Daugavpils ir mana dzimtā pilsēta. Es to ļoti mīlu. Man ir grūti iedomāties, ka kādu dienu varētu vienkārši aizbraukt.

— Jūs trenējat zēnus. Kāpēc izvēlējāties tieši šo virzienu?

— Tā vienkārši izveidojās apstākļi. Kad sāku strādāt, atbrīvojās vieta zēnu grupā, un man piedāvāja to izmēģināt. Sākumā trenēju gan zēnus, gan meitenes, taču ar laiku sapratu, ka pēc rakstura man ērtāk ir strādāt tieši ar zēniem. Droši vien tāpēc, ka pret meitenēm esmu pārāk maiga. Man ir māsas, un man ir grūti būt pret viņām stingrai. Savukārt ar zēniem man izdodas atrast pareizo līdzsvaru starp prasīgumu un atbalstu.

— Mūsdienās bērniem ir pieejami desmitiem dažādu sporta veidu. Kā var ieinteresēt tieši basketbolā?

— Man pats svarīgākais ir atmosfēra treniņos. Bērnam ir jājūtas cienītam, jāsaņem atbalsts un jāredz savs progress. Es nekad neuzskatu, ka bērnam obligāti jānodarbojas tieši ar basketbolu. Ja redzu, ka šis sporta veids viņam nav piemērots, labāk godīgi ieteikšu izmēģināt ko citu. Daudz svarīgāk ir saglabāt bērnā mīlestību pret sportu kopumā, nevis par katru cenu noturēt viņu basketbolā. Es vēlos, lai bērni uz treniņiem nāktu ar prieku, nevis tikai tāpēc, ka to vēlas viņu vecāki.

— Nesen jūs ieguvāt vēl vienu diplomu un iestājāties maģistrantūrā. Kāpēc izvēlējāties tieši psiholoģiju?

— Pēc izglītības esmu sporta un sociālo zinību skolotāja. Man ir arī profesionālā basketbola trenera izglītība. Taču ar laiku sapratu, ka mūsdienu trenerim ar to vien vairs nepietiek. Tāpēc nolēmu studēt psiholoģiju. Pavisam nesen iestājos maģistrantūrā budžeta vietā.

— Kāpēc tieši psiholoģija?

— Tāpēc, ka vēlos, lai Daugavpilī būtu sporta psihologs. Šobrīd pie mums šāda speciālista nav. Ļoti bieži sportista panākumi ir atkarīgi ne tikai no fiziskās sagatavotības, bet arī no viņa emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa. Dažkārt bērns pārtrauc nākt uz treniņiem nevis tāpēc, ka viņam vairs nepatīk sports. Iespējams, viņam ir sarežģīts dzīves posms, grūtības skolā vai ģimenē. Treneris ne vienmēr to spēj pamanīt, savukārt sporta psihologs var palīdzēt bērnam saglabāt pārliecību par sevi un motivāciju turpināt nodarboties ar sportu.

— Vai jūs ticat, ka basketbols Daugavpilī turpinās attīstīties?

— Es tam ļoti ticu. Un esmu gatava darīt visu, kas ir manos spēkos, lai tas notiktu. Es vēlos, lai bērni paliktu šeit, lai viņiem būtu iespējas augt, uzvarēt un iemīlēt sportu tieši savā pilsētā.

— Ko jums nozīmē Latgale?

— Tā ir mana māja. Vieta, kur dzīvo mani tuvie cilvēki, kur esmu uzaugusi un kur vēlos arī turpmāk strādāt. Es patiesi mīlu Daugavpili un Latgali. Tieši tāpēc es palieku šeit. Man gribas nevis meklēt vietu, kur viss jau ir izveidots, bet pašai piedalīties sava novada nākotnes veidošanā.

 

“Viss sākas ar mazu soli”: aktīviste Milana Loča par jauniešiem, sportu un Latgales spēku

Sabiedriskās organizācijas «19 naglas» vadītāja Milana Loča ir pārliecināta: pierobežas reģiona nākotne ir atkarīga no cilvēkiem, kuri nebaidās rīkoties. Neraugoties uz izaicinājumiem, kas saistīti ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrisko iniciatīvu attīstības grūtībām, Augšdaugavas novadā ir aktīvi jaunieši, kuri ir gatavi radīt, apvienot cilvēkus un mainīt savu vidi. Par to, kā radās ideja izveidot biedrību, kāpēc ir svarīgi palikt savā dzimtajā novadā un kā sports palīdz saliedēt cilvēkus, Milana Loča stāsta intervijā.

— Milana, pastāstiet, kā radās ideja izveidot biedrību? Kas tā ir par organizāciju un ar ko tā nodarbojas?

— Mūsu biedrības nosaukums ir «19 naglas». Nosaukums, protams, ir diezgan neparasts un pat nedaudz amizants, taču tas radās ļoti spontāni. Ideja izveidot biedrību radās 2019. gadā, kad parādījās pirmie nelielie projekti, kuros vēlējāmies iesaistīties un īstenot dažādas iniciatīvas tieši Augšdaugavas novadā. Toreiz sapulcējās aktīva jauniešu grupa piecu cilvēku sastāvā, un mēs sākām kaut ko darīt. Sākumā tās nebija nekādas plaša mēroga idejas vai lieli projekti. Mēs vienkārši vēlējāmies būt noderīgi un radīt kaut ko sava novada labā. Pēc tam bija zināms pārtraukums, taču pēc dažiem gadiem mēs faktiski atjaunojām savu darbību un arvien vairāk sākām pievērsties darbam ar jauniešiem un, protams, sportam.

— Cik sarežģīti šodien ir strādāt sabiedriskajai organizācijai pierobežas reģionā, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos un pašreizējo ģeopolitisko situāciju?

— Es tomēr nesaistītu visu tikai ar ģeopolitisko situāciju. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no pašas sabiedrības aktivitātes — cik ļoti cilvēki ir gatavi iesaistīties, piedāvāt idejas un uzņemties atbildību. Mēs redzam, ka tieši jauniešu aktivitāte pēdējā laikā ir samazinājusies. Daudzi jaunieši nevēlas iesaistīties iniciatīvās, kurās nepieciešams paust savu viedokli, uzstāties publiski vai piedāvāt kādu ideju. Iespējams, viņi baidās tikt nesaprasti, baidās, ka viņu viedoklis atšķirsies no apkārtējo domām. Šodien cilvēkiem ir dažādi uzskati par daudziem jautājumiem, un reizēm šķiet vieglāk klusēt nekā izrādīt iniciatīvu. Taču es ticu, ka mūsu novada jauniešiem ir ļoti liels potenciāls. Dažkārt vienkārši ir jāizveido tāda vide, kurā cilvēks jūt atbalstu.

— Saskaņā ar statistiku Latgalē ir mazāk sabiedrisko organizāciju nekā citos Latvijas reģionos. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

— Viens no iemesliem, protams, ir saistīts ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Cilvēku kļūst mazāk, bet tiem, kuri paliek, bieži vien vienkārši nepietiek laika un resursu. Taču es redzu arī otru pusi. Mūsu novadā ir nelielas cilvēku grupas, pagastu iedzīvotāji, kuri paši apvienojas un dara kaut ko savas kopienas labā.

Manuprāt, viena no problēmām ir birokrātija. Izveidot biedrību nav nemaz tik sarežģīti, taču pēc tam ir jānodarbojas ar dokumentāciju, atskaitēm un ikgadējiem pārskatiem. Daudziem tas kļūst par šķērsli, jo vienkārši nav cilvēka, kurš būtu gatavs uzņemties šādu atbildību.

— Neraugoties uz grūtībām, jums ir izdevies īstenot daudzus projektus. Ar kuriem sasniegumiem jūs īpaši lepojaties?

— Viens no mūsu lielākajiem projektiem ir «Sporta nakts», ko jau trešo gadu organizējam kopā ar Augšdaugavas novadu un basketbola klubu «Grozs». Katru gadu šis pasākums kļūst arvien plašāks. Pagājušajā gadā dažādās sporta disciplīnās piedalījās aptuveni 60 komandas. Papildus sacensībām mēs organizējam aktivitātes bērniem, piesaistām sadarbības partnerus un sponsorus. Man īpaši svarīgi ir tas, ka šis projekts dod cilvēkiem iespēju izmēģināt sevi dažādās jomās. Kāds palīdz meklēt sponsorus, kāds darbojas ar sociālajiem tīkliem, kāds veido afišas un strādā ar informāciju. Tas vairs nav tikai sporta pasākums — tā ir aktivitātes un sadarbības skola. Šogad 24. jūlijā Višķu stadionā atkal notiks lielā «Sporta nakts».

— Cik sarežģīti šodien ir atrast finansējumu šādiem pasākumiem?

— Mūsu gadījumā vēlos pateikt lielu paldies Augšdaugavas novadam, kas jau trešo gadu finansiāli atbalsta «Sporta nakti» un redz šī projekta attīstības iespējas. Taču grūtības, protams, pastāv. Pieaug cenas, pieaug arī dalībnieku prasības, un mēs vēlamies katru gadu pasākumu padarīt vēl labāku un interesantāku. Kad dzirdi no cilvēkiem: “Varbūt varētu pievienot vēl šo?”, “Varbūt varētu izdarīt tā?”, tu saproti, ka gribas attīstīties. Taču tam nepieciešami papildu līdzekļi. Daudz kas balstās uz personīgajiem kontaktiem, sadarbību ar uzņēmumiem un sponsoru atbalstu. Īpaši tas attiecas uz balvu fondu.

— Vai ir viegli saņemt valsts finansējumu projektiem pierobežas reģionā?

— Tas ir diezgan sarežģīti. Jā, pierobežas statuss dažkārt sniedz noteiktas priekšrocības, taču visgrūtākais ir izskaidrot lēmumu pieņēmējiem, kāpēc tieši šādi projekti ir nepieciešami šeit. Mūsu jaunieši atšķiras no jauniešiem Rīgā. Iespējams, viņi ir noslēgtāki un mazāk pamanāmi, taču tas nenozīmē, ka viņi ir mazāk aktīvi. Mums ir jaunieši, kuri darbojas savās mazajās kopienās, jauniešu centros un pagastos. Vienkārši viņu aktivitāte ne vienmēr ir redzama.

— Milana, jūs esat jauna un aktīva meitene. Kāpēc jūs paliekat pierobežas reģionā, nevis pārcēlāties uz Rīgu vai ārzemēm, kā daudzi citi?

— Iespējams, pats svarīgākais ir tas, ka šeit ir mani cilvēki. Šeit ir komanda, ģimene, draugi un cilvēki, kuri vienmēr atbalstīs jebkuru iniciatīvu. Ir ļoti svarīgi just, ka neesi viens. Piemēram, ziemā mēs organizējām divus hokeja 3x3 turnīrus Kalupē un Ilūkstē. Viss notika ļoti ātri — atradām komandas, laukumus un sadarbības partnerus. Pat pirms galvenajām sacensībām mums lūdza sarīkot arī nelielu bērnu turnīru. Mēs ātri atradām vietējos uzņēmumus, kuri atbalstīja šo ideju. Un tieši šādi brīži parāda, ka mūsu novadā ir cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt.

— Vai nekad nav bijusi vēlme aizbraukt prom no Latgales?

— Nē, tādas vēlmes nav bijis. Studiju laikā es trīs gadus dzīvoju Rīgā un sapratu, ka man tomēr tuvāks ir mierīgāks dzīves ritms šeit. Man ir ērtāk tur, kur cilvēki viens otru pazīst un kur ir kopības sajūta. Taču tas nenozīmē, ka šeit nav kustības un attīstības. Tieši otrādi — mēs paši cenšamies šo kustību veidot. Tu sāc ar vienu ideju, tad rodas nākamā, un kādā brīdī jau vairs nevari apstāties. Mēs vēlamies attīstīt savu novadu, izmantot tos resursus, kas mums ir — sporta laukumus, jauniešu centrus un mazo kopienu iespējas.

— Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri pagaidām nespēj atrast sevi mūsu reģionā?

— Es ieteiktu pamēģināt sevi dažādās vietās, atrast to, kas patiešām patīk, un pēc tam godīgi salīdzināt, kur viņi vēlas sevi īstenot. Taču pats svarīgākais — nebaidīties sevi parādīt. Nebaidīties kaut ko izmēģināt un sākt darīt. Viss sākas ar mazu soli. Vispirms rodas neliela ideja, pēc tam atrodas cilvēki, kuri to atbalsta, un kopā var īstenot pat visdrosmīgākos projektus. Ja jaunieši ir gatavi rīkoties, mēs vienmēr esam gatavi viņiem nākt pretī.

Milanas Ločas un biedrības «19 naglas» stāsts parāda: pierobežas reģiona spēks nav tikai infrastruktūrā vai ekonomiskajos rādītājos. Galvenais spēks ir cilvēki — stiprie Latgales cilvēki, kuri mīl savu novadu, savu pilsētu un ir gatavi katru dienu padarīt mūsu mīļo reģionu vēl labāku.

Teksta autore: Jeļena Bobkova

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #sif_maf2026