Robežnieki - Latgales stiprie ļaudis: Balvu novads

Ministrijas politika pielīdzināma ekonomiskajai šantāžai un spīdzināšanai

Galvenais drošības garants Latgalē ir cilvēks, nevis žogs, – diskusijās uzsver pierobežas vadītāji un eksperti. Un iemesls šim apgalvojumam ir pamatots – slimnīca Latvijas austrumu pierobežā vairs netiek uzskatīta tikai par medicīnas iestādi, bet gan par kritisku valsts drošības un reģionālās noturības garantu. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā iedzīvotāju palikšana pierobežā un valsts gatavība apdraudējumiem ir tieši saistīta ar pamata pakalpojumu, it īpaši neatliekamās medicīniskās palīdzības pieejamību. Bet vai realitātē viss ir tā, kā valstsvīri savos plānos uzlikuši uz papīra, par to saruna ar SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” valdes priekšsēdētāju Marģeru Zeitmani.

Valsts saka, ka Austrumu pierobeža ir stratēģiski svarīga. Tas atspoguļojas arī slimnīcu finansēšanas modelī?

– Šobrīd tie ir absolūti tukši vārdi, ka esam gatavi stiprināt pierobežu ar jaunām darbavietām, infrastruktūru, ka esam gatavi darīt visu iespējamo, lai cilvēki neaizbrauktu no reģiona, neizvēlētos citu dzīves un darba vietu. Kas attiecas uz veselības aprūpi, redzam pretējo. Mēs kā reģions no valdības gaidījām labas ziņas, kas vēstītu, ka būs papildus cilvēkresursi, finanšu resursi, ka ar vienkāršām un saprotamām lietām atbalstīs tos, kuri šeit dzīvo. Bet realitātē mums tikai ņem un ņem nost. Valsts vēstījums ir skaidrs, – Balvos nevajag dzemdību nodaļu, uzņemšanas nodaļā nevajag apmaksātus speciālistus – jau šobrīd valsts neapmaksā anesteziologa darbu pa dienu no pulksten 8 līdz 16, tagad neapmaksās arī pediatram. Un tas viss solīti pa solītim dzen cilvēkus projām no reģiona, nerunājot par vispārēju drošības sajūtu iedzīvotājiem.

Jau pagājušajā gadā Veselības ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka mērķtiecīgi stiprinās pierobežas slimnīcu kapacitāti, jo tām jāspēj darboties ārkārtas apstākļos. Jūs šo stiprināšanu jūtat?

– Šobrīd viss tiek vājināts. Ministrija sola samazināto finansējumu nodot atpakaļ ambulatorai aprūpei. Bet ko tas mums dod naktī, kad nepieciešama pediatra palīdzība bērnam ar augstu temperatūru vai pieaugušajam ar traumu? Tā vietā, lai sniegtu palīdzību, mums piešķirta virtuālā kvota, lai cilvēks no rīta var uztaisīt rentgenu vai analīzes. Kā tas tieši palīdz? Tie ir klaji meli, klaja neprofesionalitāte, demagoģija un nihilisms, sakot, ka jums jau tur, reģionā, neko nevajag. Mums Rīgā viss ir 30-40 km attālumā. Jā, piekritīšu, ka mobilitāte Rīgā ir milzīga. Es pats dzīvoju ārpus Rīgas un zinu, cik mazas izvēles iespējas ir 80 km projām no Rīgas. Bet cik mazas izvēles iespējas ir 200 km attālumā no Rīgas, to valdībā nesaprot.

Tā ir nesaprašana vai tomēr nevēlēšanās saprast?

– Vai jūs varat zināt, kā ir dzīvot Rīgā, Brīvības ielā? Nevajag pie mums atbraukt un vienreiz izstaigāt pa smuki nopļautu zāli. Vajag atbraukt un padzīvot šeit, austrumu pierobežā, vismaz mēnesi. Un, dod Dievs, lai nepaliek slikti. Viņi nesaprot, kā tas ir, jo dzīvo ar domu, – aizbraukšu pāri Daugavai, tur ir Stradiņa slimnīca, turpat netālu – Gaiļezers, arī Jūrmala un Ogre. Tas viss ir blakus gan pacientam, gan ārstam, kurš var izvēlēties savu darbavietu. Viņam apnika strādāt vienā slimnīcā, viņš strādā otrā. Šeit šādu izvēles iespēju nav.

Šķiet, neapturams process ir Veselības ministrijas virzītais slimnīcu tīkla modelis, kuru pērn raksturojāt īsi un konkrēti, – tas ir neprāts! Ar iedzīvotāju atbalstu tika savākti vairāk nekā 7000 paraksti slimnīcas saglabāšanai esošajā statusā, kurus iesniedza Saeimas priekšsēdētājai. Tas kaut ko mainīja?

– Neko. Visa pierobeža ministrijas kartēs iezīmēta gaiši pelēkā krāsā, kas nozīmē, ka mums noteikts viszemākais slimnīcas līmenis, vismazākie pakalpojumi un vismazākais drošības garants. Mēs samazinām vēl. Tā iemesla dēļ, ka Balvi ir tālu, neaizsniedzama vieta. Balvu novadam tika solīti speciālie noteikumi, bet tas diemžēl palika tikai vārdos. Tas nav nekur uzrakstīts un apstiprināts, tie ir tikai tukši politiķu solījumi. Šobrīd pieņemta slimnīcu tīkla reforma, kuru varu raksturot īsi un konkrēti – tā ir graujoša! Tas ir savienoto trauku princips. Speciālists, zaudējot valsts apmaksātu darbavietu šajā slimnīcā, strādājot poliklīnikā, nevarēs nopelnīt cienīgu algu. Rezultātā valsts viņu piespiedu kārtā emigrēs uz kādu lielpilsētu, labākajā gadījumā – uz Rīgu vai pat ārzemēm.

Tātad viss, ko lietas labā darīja mūsu novada iedzīvotāji, palika nepamanīts?

– Diemžēl jā. Valdība pateica, – paldies, mēs dzirdējām, bet darīsim pa savam. Turklāt ne vien iedzīvotāji, bet arī slimnīcas kolektīvs ieguldīja milzīgu darbu. Mēs desmitiem reižu esam tikušies ar politiķiem. Mums pat bija unikāla iespēja, jo “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai” uzticējās Ludzas, Krāslavas, Alūksnes, Gulbenes un Balvu novads – izsniedza pilnvaru, lai mēs kā slimnīca un es kā vadītājs aizstāvu visu piecu novadu slimnīcas. Viņi mani deleģēja, lai mēs vienā balsī runājam, – lūdzu, nedariet šo neprātīgo lietu! Braucām uz Saeimu, runājām, klausījās, dzirdēja un teica, – jā, mēs saprotam, mēs atbalstīsim. Un to teica visas partijas. Mēs pat tik daudz nekritizējām šo reformu, kā lūdzām, lai to pārceļ par gadu, lai nesteidzas un apsver visus lēmumus, jo patiešām ir lietas, kas ir uzlabojamas. Bet tas ir neprāts gada laikā sabojāt to, kas gandrīz 15 gadus stabilizēts pēc iepriekšējās krīzes.

Saistībā ar šo noteikti jāmin arī fakts, ka ar 1.septembri darbu beigusi Balvu slimnīcas dzemdību nodaļa… Tas bija ministrijas vai tomēr slimnīcu apvienības lēmums?

– Veselības ministrijas kartējums un pieņemtā reforma paredz dzemdību nodaļu slēgt ar 1.janvāri. Mēs kā slimnīca visus šos gadus subsidējām un atbalstījām šo nerentablo nodaļu. 15 gadus pat bijām pārliecināti un cīnījāmies par to. Gaidījām Veselības ministrijas lēmumu, lai saprastu, vai turpinām iet mīnusos, jo tajā pat laikā ar šiem mīnusiem un zaudējumiem atņemam kādam ķirurģisku operāciju, iespēju iegādāties speciālu iekārtu vai medikamentus. Kad mums pateica, ka ar 1.janvāri nodaļa būs jāslēdz, sapratām, ka tālākos zaudējumos neiesim. Un, protams, personāls, izdzirdot, ka ar 1.janvāri nodaļu slēgs, nāks strādāt ar prieku vai dosies tālāk darba meklējumos? Jau gadu virs mūsu galvām tas Dāmokla zobens karājās – jūs slēgs, slēgs, slēgs… Kā šobrīd slimnīcas valdes locekle Marika Jermaševiča un galvenā ārste Sigita Drubiņa spēj salāgot darba grafiku – tas ir tuvu burvestībai. Ja ārstam mūsu slimnīcā saka, ka viņš nav vajadzīgs, bet kolēģis no Rīgas aicina strādāt pie sevis, kā jums šķiet, ko viņš darīs? Protams, ies uz Rīgu. Diemžēl nerimstošās runas nodarījušas vēl lielāku būtisku kaitējumu, nekā tikai tas, ka mēs esam aizvēruši dzemdību nodaļu. Bet tas ir ļoti, ļoti sāpīgs lēmums, jo 15 gadus to subsidējām, cīnījāmies un bijām pārliecināti, ka dzemdību nodaļa vajadzīga. Ieviesām bezmaksas palātas, izremontējām nodaļu un pat nebija domas, ka to slēgsim, jo mums vienmēr bijusi atbildība pret iedzīvotājiem. Bet jau šogad, kad bāzes finansējums reģioniem samazināts par 40%, sapratām, ka šis solis būs jāsper. Lai iedzīvotāji labāk saprastu, minēšu piemēru. Cilvēkam ir pneimonija jeb plaušu karsonis. Mēs pacientu ārstējam aptuveni vienādu dienu skaitu, darām to ar tiem pašiem medikamentiem un medicīnas ierīcēm. Viss ir vienādi Rīgā, Balvos vai Krāslavā. Bet par izārstētu pacientu nezin kādēļ Balvi saņem tikai nepilnus 800 eiro, kamēr Rīgā – daudzreiz vairāk. Turklāt mēs te nerunājam ne par ko unikālu, bet par ikdienas palīdzību, ko sniedzam. Patiesībā Veselības ministrijas politika ir pielīdzināma ekonomiskai šantāžai un spīdzināšanai. Tā ir apzināta rīcība, lai ekonomiski nomērdētu mazās slimnīcas. Tas nav nejauši, jo par elektrību visi maksā vienādi, ārstiem maksājam vienādi, medikamenti maksā vienādi, palagus izmazgāt izmaksā vienādi, arī pabarot pacientus – vienādi. Tad kādēļ par to pašu darbu maksā gandrīz divreiz mazāk nekā Rīgā? Savukārt, ja runājam par medicīnisko iekārtu tehnisko uzraudzību un labošanu, mēs par visu maksājam vairāk, jo jāsedz arī ceļa izdevumi. Tas viss nav meli un izdomājums, tie ir statistikas dati. Nevaru apgalvot, bet baumo, ka Rīgā slimnīcu palātas ir pustukšas, bērnu nodaļā palātas ir pustukšas. Iedzīvotāju skaits krītas, bet ir liela vēlme celt un saņemt lielas algas. Tātad stāsts ir par ko?

Neskatoties ne uz ko, Balvu novada topošās māmiņas sasparojušās cīnīties. Kam jānotiek, lai šo lēmumu mainītu?

– Šo lēmumu var mainīt tikai valsts politika – tas būtu politiski drosmīgs lēmums, speciālie noteikumi un valsts finansējuma piešķiršana pierobežai. Tas nav tikai stāsts par naudu. Tā ir cilvēkresursu novirzīšana un noteikumu maiņa. Ja no mūsu slimnīcu apvienības dzenam projām anesteziologu un pediatru, ko valsts pa dienu neapmaksā, kas tad krīzes brīdī šeit būs un sniegs palīdzību? Terapeits? Slimnīcu apvienība pēc savas iniciatīvas Saeimas Latgales apakškomisijai iesniedza virkni priekšlikumu, jo mums jau kopš 2024.gada valsts pa dienu neapmaksā anesteziologu, tagad neapmaksās arī pediatru. Bet, lai nodrošinātu stabilu atalgojumu, piemēram, bērnu nodaļā jābūt vismaz 10 bērniem. Protams, atkal būs jāiegulda slimnīcas finansējums, ko mēs varētu novirzīt, piemēram, kvalitātes prasību nodrošināšanai vai obligātajai digitalizācijas prasībai. Ja kaut ko no šī visa nepildīsim, mums būs sods un noņems finansējumu. It kā sniedzam valsts apmaksātus pakalpojumus, bet realitātē tas notiek par mūsu naudu.

Pašreizējā slimnīcu tīkla modelī ņemts vērā tas, ka pierobežā attālums līdz nākamajai ārstniecības iestādei pats par sevi var kļūt par drošības risku?

– Šobrīd nav ņemti vērā ļoti daudzi aspekti. Kaut vai tas, ka Veselības ministrija ņem vērā tikai NMPD (neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta – aut.) datus, cik pacienti ar ātro palīdzību aizvesti uz attiecīgo slimnīcu. Taču nezin kādēļ viņi neņem vērā to, cik pacienti negaida ātro palīdzību un uz slimnīcu atbrauc paši. Tas ir iespaidīgs cipars. Ministrija uzskata, ka NMPD to visu atrisinās, bet mums taču nav amfībijas helikopteru vai Formulas1. Mums ir divas ātrās palīdzības brigādes, kur gadās, ka strādā tikai šoferis un ārsta palīgs.

Cik liela problēma pierobežas slimnīcai ir speciālistu piesaiste un noturēšana? Drošības situācija šo problēmu padara vieglāku vai, gluži pretēji, sarežģītāku?

– Speciālistu piesaiste tiešām ir milzīga problēma, bet mēs ar to esam tikuši galā. Iedomājieties, cik daudziem maksājam stipendiju, cik daudzi pēc studijām pārcēlušies atpakaļ uz dzīvi reģionā?! Un tagad atkal šī Veselības ministrijas masīvā kampaņa un šis neprāts. Kā domājat, ko jaunais speciālists, kuram nav vēl 50 gadu, šādā situācijā darīs? Protams, viņš mainīs dzīvesvietu no reģiona uz lielpilsētu. Tas, ko 15 gadus esam cēluši, tiek iznīcināts. Un tas neattiecas tikai uz mūsu slimnīcu apvienību. Tā ir visu reģionu problēma.

Un šī drošības situācija problēmu taču nepadara vieglāku?

– Tāda sajūta, ka šobrīd ministrija nesarunājas ar NBS. Uzskatu, ka situācijā ar apdraudējumu jābūt vienam komandierim, un tas ir NBS, kurš skaidri pasaka, cik un kādās slimnīcās viņam vajag ķirurgu un anesteziologu. Savukārt Veselības ministrijas uzdevums ir to nodrošināt, nevis savā neprātā valsts kontroles spiediena rezultātā virzīt šādas sasteigtas reformas. Tas ir neprofesionāli.

Kas būtu jāizdara valstij, lai mediķis būtu gatavs ne tikai strādāt pierobežā, bet savu nākotni ar šo reģionu saistītu ilgtermiņā?

– Vajadzīga īpaša motivācija, tāpat kā aiz polārā loka. Kāpēc Norvēģija, Somija aiz polārā loka spēj panākt, ka cilvēki tur dzīvo un strādā? Viņiem ir piemaksas. Es jau pirms gadiem diviem runāju, ka jāizdomā īpaši atbalsta mehānismi pierobežā dzīvojošajiem. Piemēram, visi medicīnas pakalpojumi bez rindas. Tam vajag papildus naudu? Nē. Nekustamā īpašuma atlaide vai lielāks neapliekamais minums. Var izdomāt dažādas lietas, kur nevajag miljardus, un motivēt. To visu var izdarīt. Mēs ceļam zelta tiltus, nu uzceliet mājas un uzdāviniet cilvēkiem dzīvokli – tas būs jaudīgs ilgtermiņa projekts. Bet diemžēl mūsu politikā nav ne radošuma, ne drosmes, jo šobrīd politiķus motivē tikai viena lieta, kas viņus dzen uz priekšu. Un tās ir bailes! Bailes pieņemt nepopulāru lēmumu, pazaudēt savu ļoti labi apmaksāto darbu un bailes kaut ko darīt.

Kas Jūs šobrīd satrauc visvairāk – cilvēkresursu trūkums, finansējums, infrastruktūra vai kāds cits risks?

– Politiķu tuvredzība un neprofesionalitāte. Vienīgais, kas mūs šobrīd notur, ir cerība uz vēlēšanām un pārmaiņām. Bet tai pat laikā, strādājot nozarē, kur jāsniedz palīdzība 24/7, mums nevar būt tā, ka sestdien, svētdien slimnīcu aizveram ciet. Tas stresa līmenis ir tāds, ka, nedod Dievs, no rīta būs ziņa, ka kāds ir saslimis. Patiesībā ar cilvēkresursiem ir tā – ja kāds saslimst, tas momentāli gulst uz kāda cita speciālista pleciem. Kādā veidā dabūt šeit ārstus, jādomā arī valstiski. Nevar tikai slimnīcām teikt, – pārpērciet ārstus speciālistus, ko mēs no politiķiem dzirdam regulāri. Tas nav risinājums. Un arī šī Veselības ministrijas virzītā reforma pēkšņi nenesīs baru speciālistu mums vai kādam citam. Tie mediķi, kuri ir pensijas vecumā, aizies pensijā.

Un kas, gluži pretēji, dod pārliecību, ka pierobežas slimnīca savu lomu spēs izpildīt arī ļoti sarežģītā situācijā?

– Tā ir mūsu misija. Mēs šeit strādājam ar pārliecību, ka veselības aprūpe ir vajadzīga. Kamēr valsts teiks, ka mums kaut kas jādara, darīsim tik labi, cik varam, un mazliet vairāk, nekā valsts no mums prasa. Mēs vienmēr esam tā darījuši un darīsim līdz pēdējam brīdim, kamēr pateiks, ka vairs neesam vajadzīgi. Raksturojot esošo situāciju, pēdējā novada domes komitejas sēdē valdes locekle Marika Jermaševiča ļoti pareizi pateica, – tā ir valsts apmaksāta veselības aprūpe, un tieši valsts nosaka toni, kas reģionam ir vajadzīgs. Spriežot pēc tā, ko redzam, darbi un papīrs liecina par citu.

Ja kādam cilvēkam Rīgā šķiet, ka pierobežas slimnīcas problēmas ir tikai šī reģiona jautājums, ko Jūs viņam atbildētu?

– Katra komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Tas pierādījās Covid-19 laikā un pierādīsies arī turpmāk. Ja šeit slimnīcas nebūs, tad nākamais vājākais posms būs tuvāk pie Rīgas. Tā tas ir, jo šī reforma nestiprinās centru. Jā, viņi šobrīd aizlāpīs caurumus Rīgā, kur ir finansējums, padarīs pilnākas dažas palātas, lai nodaļu vadītāji var teikt, ka viņiem viss pilns, bet kopumā tas, ko saucam par valsts veselības aprūpi, tikai vājināsies. Mēs būsim tik stipri, cik stiprs būs mūsu vājākais posms.

Kāda šobrīd ir sajūta, redzot, kas notiek?

– Negribu atkārtoties. Mēs dzīvojam ar cerību, bet izmisums, redzot neprofesionalitāti galda otrajā pusē, ir milzīgs. Visi politiķi šobrīd ir iemācījušies smaidīt, klausīties, taisīt smukas fotogrāfijas un runāt, bet maz ir tādu, kuri māk saprast un sadzirdēt. Un vēl mazāk ir to cilvēku, kuriem politikā darbi saskan ar vārdiem. Diemžēl.

Dzīvība laukos ir tikpat vērtīga kā Rīgā. Vai mūsu cilvēku dzīvības ir mazāk vērtīgas tikai tāpēc, ka viņi dzīvo pierobežā? Šis ir jautājums, kuru “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības” valdes priekšsēdētājs Marģers Zeitmanis vēlētos uzdot valdībai: “Balvu slimnīca nav tikai ēka – tā ir dzīvības garantija reģiona cilvēkiem. Neatliekamajai palīdzībai jābūt tur, kur dzīvo cilvēki – arī Balvos un pierobežā.”

Sanita Karavoičika
Foto: A.Kirsanovs

 

 

IZ “EIROVIZIJU” JŌVAD LATGALĪŠU VOLŪDA!

Nalelais cīms Upīte Bolvu nūvoda Škilbānu pogostā ir pōrsavērtīs par unikalu kulturas telpu, kas nu 2018. goda ir īkļauta Nacionalajā namaterialōs kulturas montōjuma sarokstā. Var tikai apbreinōt vītejōs kūpīnas spēju saglobōt vēstures montōjumu un nūdūt tū nōkamajom paaudzem caur kūpīnas pasōkumim. Dzejnīka un nūvodpētnīka Ontona Slišāna īsōktū dorbu turpynoj na tikai jō dāls Andris, bet ari mozbārni Kate un Domeniks Slišāni. Jī Zīmeļlatgolas vōrdu spūdrynoj na tikai Latvijā, bet ari aiz myusu vaļsts rūbežom. Kate, kura ar etnogrupu “Tautumeitas” pōrsteidze uz lelōs “Eirovizijas” skotuves, uzsver, ka caur volūdom un muziku sajust un saprast cylvākus ir daudzkōrt vīglōk.

Sasarunoju ar Kati SLIŠĀNI.

– Kōpēc Upīte Zīmeļlatgolas kulturas telpā ir tik plaši pazeistama, turklōt na tikai Latvijā?

– Pasateicūt Ontonam Slišānam un kotrai Slišānu paaudzei, kura īsōce un turpynoj gūdā turēt tradicijas. Ari pasateicūt visim, kuri ir atbaļstejuši un jūprūjom atbolsta dažaidas iniciativas, kas nūteik Upītē. Vītejī ļaudis cyts cytu atbolsta un spācynoj, turklōt, nūdūdūt sovu energiju citim, pīsavīnojās arvīn jauni atbaļsteitōji. Vīnmār, kod aizbraucam kaut kur pasaulē, īraugūt kaut kū jaunu, kō mums nav, gribīs tū atvest uz sovu dzymtū cīmu. Tai ari rūnās idejas, kuras parōdom vītejīm īdzeivōtōjim. Tāvs vīnmār ir uzsvēris, ka pat vysmozōkajūs Latgolas cīmūs jōroda īspēja gyut taidus pošus īspaidus un lobumus kai lelōs piļsātōs.

– Nu mozom dīnom folklora ir īpūteita genūs?

– Maņ vīnmār vyss interesēja, un es gribēju dareit pat vairōk, nakai spēju bērneibā. Vēlējūs vysu izmēginōt un gribēju, lai mani vysōs jūmōs ari pamona. Sōkumā gudreibu gyvu nu vacōtāva, pēc tam nu apkōrtnes sīvom, kai ari nu mamas un tāva. Folklora maņ ir ļūti tyva un pazeistama, asu uzauguse ļūti tradicionalā giminē kūpā ar dzīsmem, folkloru un tradicijom. Lepojūs, ka vactāvs beja tys, kurš īsōka folkloras kusteibu vītā, nu kurīnes es nōku, -- Upītē. Jys īdvesmōja sovus bārnus un pēc tam ari mozbārnus. Tagad jau daudz kū apgyustu pati.

– Esi apgyvuse ari dažaidus muzikas instrumentus.

– Sovu karjeru īsōču muzikas skūlā, kur apgivu klarneti. Laika gaitā nōcēs meklēt un pašmōceibas ceļā apgyut tradicionalūs muzikas instrumentus, kai, pīmāram, blokflautu, mandolinu. Jaunū paaudzi sōce apmōceit Liene Babāne, kura īdeve rūkōs dažaidus instrumentus, īdvesmojūt tūs pēc dzērdes apgyut pošim. Taidā veidā īsamōcejūs spēlēt daudzus muzikas instrumentus, pīmāram, ermonikas, gitaru, cymbalu un cytus.

– Konkursūs, saītūs un festivalūs dzīdōji un muzicēji kūpā ar brōli Domeniku, turklōt gyustūt gūdolgas.

– Vairōk kūpā dzīdōjom, kod bejom bārni. Daudzi uzskateja un vēļ jūprūjom uzskota, ka mes asam dveini. Brōļs vīnmār ir blokus maņ, bet es -- jam, ari tod, kod jys uzraksteja sovu pyrmū dzīsmi “Prīca”.

– Uzastōjūtīs kūpā, naizpalyka streideni, ka vīnam izadūdās lobōk, bet ūtrs halturej?

– Muzikas jūmā nasakaškējamēs, varbyut kaut kur ōrpus tō, pīmāram, soldumus dolūt. Tagad, īspējams, vairōk vīns ūtru pakritizejam voi pasastreidamēs, jo kotram ir izaveidōjīs sovs ceļš.

– Bērneibā un jauneibā sprīdet, par kū kotrs varātu kļyut, kaidu dzeives ceļu izavēlētīs?

– Mōjōs spēlējom skūlu, es beju skūlōtōja. Jā, jau bērneibā sapņōju kļyut par skūlōtōju, lai varātu strōdōt ar bārnim. Vēļōk, škīt, es beju tei, kura gribēja kļyut par aktrisi. Brōļs vīnmār ir bejis mōkslinīks un muzikants, kaut gon jam ari patyka braukt ar traktoru.

– Nav bejuši breiži, kod ir gribēšona vysam atmest ar rūku?

– Prūtams, ir, kod škīt, ka vysa ir par daudz. Ir bejuse gribēšona aizbraukt kaut kur ceļōjumā un ni par kū nadūmōt. Tod, pajemūt breivas divas nedeļas, saprūtu, ka pīteik ar nedeļu, lai grybātūs atsagrīztīs atpakaļ. Jau ir īsagōjīs, ka vysapkōrt kaut kas nūteik, napōrtraukti kaut kas jōdora. Ir īrosts, ka kotra dīna ir cytaidōka.

– Kai latgalīšus uzjam cytur, naveipsnoj: “Re, čangali!”?

– Ir skatejušīs ar aizdūmeigom acim, bet tod, kod mes sōcam spēlēt un dzīdōt, cylvāki atplaukst un atsaverās. Naseņ bejom Rijas ballē, kur klōtasūšī ar napacīteibu gaideja, kū mes pīdōvōsim. Kōpēc? Acimradzūt sprīde, voi myusu pīdōvōtais stils pīderēs tradicionalajam skanējumam. Pēc uzastōšonōs visi beja storā, apgolvojūt, ka mes prūtam īdvesmōt.

– Kaidas spylgtōkōs atmiņas palykušas nu uzastōšonōs “Eirovizijā”?

– Saviļņojūšs breidis beja pyrms tō, kod paziņōja, kas brauks uz “Eiroviziju”. Beja tik sakōpynōtas emocijas, ka navarējom saprast un apjaust -- tys ir sapnis voi eistineiba. Spylgts breidis beja jau “Eirovizijā”, kod pyrmū reizi uzkōpem uz skotuves -- apkōrt tukšums, nav skateitōju. Vysmīļōkōs atmiņas ir ari par breidi, kod ar skatīni nu skotuves sameklēju Latvijas atbaļsteitōju styureiti.

– Divas stuņdes pēc aizraujūšō “Eirovizijas” finala saceji, ka esi tik prīceiga un apjukuse, ka nasaprūti, kas nūteik...

– Lepojūs, ka ”Tautumeitas” uz “Eirovizijas” finalu aizvede latvīšu volūdu, turklōt mes kupli pōrstōvējom Zīmeļlatgolu -- gon es, gon Asnate un Aurēlija, kuras ir tautas muzikanta, baļtinovīša Andreja Rancāna mozmeitas. Tūlaik ari atzynu, ka nōkamō volūda, kas jōvad uz “Eiroviziju”, ir latgalīšu. Jā, jūprūjom uzskotu, ka dzīsme latgalīšu volūdā pasauli tikai bogōtynōtu.

– Tik tikkū “Tautumeitu” lelō tūre pa četrom Eiropas vaļstim nūsaslēdze muzikas festivalā “Upītes ōbeļdōrzs”, kas veļteits latgalīšu dzejai un muzikai.

– Mes sapņojom par nōkūtni, vālādami, lai vysa pasaule dzērd myusu vōrdu.

– Nu 2018. goda vodi grupu “Kei-Rei”. Jyusu atbiļdeibā ir ari Namaterialōs kulturas montōjuma centra “Upīte” bārnu kapela, kai ari Upītes kapela un bārnu folkloras kūpa. Nav par daudz?

– Nā, gribīs vēļ. Tikleidz beidzās kaids vacais projekts, gribīs sōkt jaunu.

– Kas jōdora pīrūbežas jaunīšim, lai eistynōtu sapni par nūkļyušonu uz lelōs skotuves?

– Golvonais ir izavēlēt ceļu, kuru poši grib īt. Cīteigi jōsamōcōs, un tikai tod var izbaudeit augļus. Vīnmār byus kaida bedre, kurā var īkōpt voi pašļukt, bet vīnmār jōsaceļās augšā.

– Pīļaunu, ka jaunīši saceis: “Gudri runoj, jo ir stypras dzymtas saknes. Kas mums?”

– Jōmeklej atbolsts kūpīnōs, pīmāram, folkloras kūpā, skrīšonas klubā voi jebkur cytur. Jōmeklej cylvāki, kurim ir leidzeigas intereses, ari ambiciozi mērki.

– Voi un kod ir sagaidams kaids kūpdorbs ar brōli Domeniku?

– Varu pačukstēt, ka mums tūp kūpeigs muzikalas izrōdes projekts. Tod lyukōsim, kai veiksīs.

– Voi ar jū vīgli strōdōt?

– Ar brōli jyutūs vysdrūšōk, ari atsaveru vysvairōk. Ir vīgli sasatrōdōt, jo mes asam atklōti -- ja redzim problemu, uzreiz tū ari skali pasokom, navys nūklusejom.

– Muzika, dorbs, projekti... Kas vēļ?

– Ļūti pateik filmēt, montēt un fotografēt. Pateik īmontēt 24 stuņdes vīnā minutē.

– Kate pēc 10 godim…

– Varbyut tikpat aktiva, bet kaut kur īsasakņōjuse. Byus atrostas jaunas mōjas, īkūpts dōrzs, izveidōta gimine, kai ari izdūts albums tikai ar munom dzīsmem. Pateik dorbōtīs ari vyrtuvē, gatavojūt desertu. Kas vysvairōk garšoj? Naseņ mōjōs sagatavōjom tako (tradicionals meksikaņu ēdīņs, kas sastōv nu nalelas, plaukstas leluma kukuruzas voi kvīšu tortiljas, kas pōrklōta ar piļdejumu -- nu aut.), kas itūbreid ir muns favoritēdīņs. Garšoj ari suši burgeri.

– Kura pasaules vaļsts ir vysvairōk pōrsteiguse?

– Vyslelōkais kulturas šoks beja Dīnvydkorejā. Tys beja kaut kas pavysam jauns. Cylvāki škita ļūti laipni un pīklōjeigi, kai ari vide teirōka nakai Latvijā. Ari Japōna pōrsteidz un vylynoj.

– Cik svareiga ir Latgola un latgalīšu volūda?

– Tei ir muna dzimtine, tei ir muna dzymtō volūda. Svareigi tū napazaudēt un daleitīs dorbūs, dzīsmēs un jebkaidā cytā veidā. Myusdīnōs, kod pasoki, ka nōc nu Latgolas, tys ir pat pluss. Daudzi tod sōc pōrlyukōt rodurokstus. Rezultatā izarōdōs, ka visi nōk nu Latgolas.

– Cik drūši ir dzeivōt Latgolā?

– Pyrms dronu gadejumim teiktu, ka pi mums ir vysdrūšōkō vīta pasaulē. Dīmžāļ jōsacynoj, ka mes navarim prognozēt, kaidas dūmas prōtā var īnōkt kaimiņvaļsts vodūņam. Patīseibā, ja tu pīrūbežā nasajyutīs drūšs, tod ari cytur Latvijā ir leidzeiga sajyuta.

– Ir bejis izbeiļs?

– Varbyut nabeja baiļu sajyuta, bet šoks, ka kaut kas taids teik pīļauts. Latgolas ļaudim nūvālu byut laimeigim un dareit tū, kas līk sirsneņai pukstēt straujōk. Nasaklausit slyktūs komentarus – ejit poši sovu ceļu!

– Nupat festivals “Upītes ōbeļdōrzs” svinēja 25 godu jubileju, tū veltūt vactāva pīmiņai. Kaidas ir atmiņas par vactāvu?

– Ļūti syltas. Jys eistineibā beja ļūti styngrs, tūmār pret mani, škīt, daudzkōrt, daudzkōrt pīlaideigōks. Beju pyrmō mozmeita, īspējams, tōpēc vactāva nūslāptōs končas tyka maņ. Jys mani vede pi dzeivinīkim un aizrauteigi stōsteja par jūs dzeivi. Ari pyrms gulētīšonas vīnmār stōsteja pōsokas, un es vīnmār beju princese.

– Princese nu bērneibas?

– Jā, jā, atmiņas ir ļūti jaukas. Kaids ir tāvs? Beja styngrōks, kod beju mozōka. Tagad, kod runojamēs kai pīaudzis cylvāks ar pīaugušu cylvāku, jys ir atmaidzis. Patīseibā tāvs ir super cylvāks -- jam ideju ir tik, cik desmit cylvākim kūpā. Tikpat daudz ari energijas, lai tōs eistynōtu. Nu mozom dīnom īdvesmōja dareit un uzajimtīs atbiļdeibu.

Agrōk Upītes svātkūs beja sadaļa, kurā beja ļauts izapaustīs bārnim. Mes tū ari čakli darejom. Nasaprūtu, kai jys nanūsabejōs uzaticēt un uz mums pasaļautīs, turklōt, lai nabyutu kauns nu citim cylvākim.

Pyrms mōcejūs Upītē, dzeivōju Reigā. Sanōce tai, ka vysu mōceibu godu beju golvaspiļsātā, bet breivdīnōs devamēs uz Upīti. Lelōkais nūtykums beja vosora, kod varējom atbraukt pi babas. Tys beja myusu top nūtykums, jo vysu godu dūmōjom idejas, kuras vosorā, sanōkūt kūpā, realizējom. Veidōjom mūdes skates, reikōjom deju šovus un cytus pasōkumus.

Tagad bārnim pītryukst izdūmas un fantazijas, jo ir aizarōvušīs ar digitalū vidi. Folkloras kūpā cenšūs bārnus īdvesmōt un īdrūšynōt nūlikt telefonu molā un pošim kaut kū radeit.

– Tys izadūdās?

– Agrōk mani vairōk uztvēre kai vīnu nu jim -- kai draudzineiti, tōpēc atsaļōvēs vairōk. Tagad asu palykuse nūteikti styngrōka, kaut gon vīnlaikus asu gon skūlōtōja, gon draugs.

– Vactāvs, tāvs -- styngri. Kai ar mamu?

– Mīļa un ļūti, ļūti radūša. Jei ir tāva lobō rūka ideju realizēšonā. Varbyut mama īdūd ideju, bet tāvs tū eistynoj. Nasaprūtu, kai jei var atrast kūpeigu volūdu ar jebkuru cylvāku jebkurā volūdā, kaut gon angļu volūdu na pōrōk labi pōrzynoj. Aizbraucūt uz ōrzemem, jōsacynoj, ka jei vysvairōk ar visim runoj. Mama īgyust vēļ tyvōkas draudzeibas nakai mes, jaunīši.

– Kurs mežā (dzymtā) golvonais?

– Dūmoju, ka kotram ir sova jūma, kur kotrs soka sovu golavōrdu. Kotram ir sovs lauceņš, kur jys ir golvonais.

Kūpā ar vacōkim. Vacōki Andris un Ligita kūpā ar sovu uzvarātōju – meitu Kati -- Bazelē, Šveicē.

Edgars GABRANOVS

Fakti

* Upīte ir plaši pazīstama kā viena no spēcīgākajām Ziemeļlatgales kultūrtelpām.

* Upītes ciemā (Šķilbēnu pagastā, Balvu novadā) reģistrēti 93 iedzīvotāji (saskaņā ar datiem uz 2025.gadu).

* No robežkontroles punkta “Vientuļi”, caur kuru ved ceļš uz Krieviju, Upīte atrodas aptuveni 20 kilometru attālumā (Rīga – 254 km).

* “Upītes Uobeļduorzs” – ikgadējs latgaliešu dzejas un dziesmu festivāls (notiek septembra trešajā sestdienā), kas tiek dēvēts par vecāko latgaliešu festivālu pasaulē.

* Ikgadējais festivāls “Gūdi” – tradīciju un nemateriālā kultūras mantojuma glabātāju godināšana decembrī.

Tradīcijas nedrīkst pazaudēt

Kates brālis DOMENIKS sper plašus soļus aktiermākslas jomā. Nesen kopā ar mūziķi Amandu Lapu laida klajā jaunu dziesmu “Tovuos rūkuos”, atdzīvinot vectēva Ontona Slišāna dzejas vārdus, kā arī simboliski parādot paaudžu tiltu un jaunatnes spēju mūsdienīgi interpretēt mantojumu.

Taujāts, kāda ir paaudžu tilta būvēšanas recepte, jaunietis atzīst, ka atmiņas par vectēvu ir skopas, kaut gan kopā bieži dziedājuši: “Viņš bija ļoti muzikāls cilvēks. Protams, eju pa vectēva un tēta pēdām. Ja jau kopš bērnības tas ir darīts, turklāt patika to darīt, tad tas acīmredzot iesakņojās manī no matu galiņiem līdz papēžiem.” Spriežot par n-tajiem konkursiem, kas aizvadīti, uzstājoties kopā ar māsu, Domeniks smaidot atceras, ka kašķi, iespējams, bijuši mēģinājumos: “Bet, uzejot uz skatuves, darījām to, kas jādara. Kate ir spītīga, špetna, drusku bosīga un vienlaikus ļoti mīļa māsa. Tētis ir ļoti līdzīgs māsai. Ģimenē mēs tā arī spriežam, ka es esmu līdzīgs mammai, bet māsa – tētim. Tētis prot būt galvenais visās lietās, arī tādās, kur neko nesajēdz, bet tāpat pārņem visu savās rokās. Lai arī apgūstu aktiermākslu, ģimenē esmu viskautrīgākais. Mamma ir tā, kura spēj rast pieeju ikvienam – viņa ir jaukākais cilvēks pasaulē. Turpinu īstenot bērnības sapni kļūt par atzītu dziedātāju un aktieri. Tiesa, patika arī zīmēt, kā arī sportot. Tāpat padevās fizika un matemātika. Baba bija matemātikas skolotāja.”

Šobrīd Domeniks studē Dailes teātra un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas tālākizglītības kursā “Dramatiskā teātra aktieris ar muzikālās izglītības ievirzi”. Viņš atklāj, ka lampu drudzis, uzstājoties uz lielām skatuvēm, nekur nav zudis, tomēr fakts, ka nāk no maza pierobežas ciemata Latgalē, nekad nav mulsinājis: “Mācoties un dzīvojot Rīgā, nekad nav bijis problēmu runāt latgaliski. Kāpēc kautrēties? Tā ir skaista valoda, mūsu un mana valoda. Turpinu uzstāties Raimonda Paula koncertos “Dailes pieskārieni”, paralēli koncertzālē “Gors” piedalījos jaunajā literāri muzikālajā uzvedumā “Poema par O. R.”, kas veltīts ievērojamā latgaliešu rakstnieka, pedagoga un diriģenta Antona Rupaiņa 120. jubilejai. Tāpat turpinu studēt un piedalīties izrādēs. Kad un kā atpūšos? Atpūšos, neko nedarot. Patiesībā, neko nedarot, vēl vairāk nogurstu.”

Lūgts atklāt, kā Upītes ļaudīm izdodas turēt tik augstu pašapziņas latiņu, D.Slišāns uzsver, ka būtisks ir gribasspēks: “Pirmkārt, mums patīk tas, ko darām. Otrkārt, vienmēr meklējam kaut ko jaunu vai arī otrādi – atdarinām kaut ko, lai sevi attīstītu. Ja vectēvs tik daudz tradīciju apkopoja un apzināja, tad tās nedrīkst pazaudēt. Tās jāatdzīvina.” Jaunais mūziķus un aktieris ir pārliecināts, ka pēc 10 gadiem noteikti atradīsies Latvijā: “Ja ārzemes, tad tikai mācību ziņā. Turpināšu Upītē iesākto...” Domeniks latgaliešiem novēl priecāties par to, ka varam runāt savā valodā, piebilstot: “Nepazaudējiet sevi!”

Edgars GABRANOVS
 

“Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala…”

Uzvara 13.Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru konkursa finālā, gadu gadiem saņemtie augstākās pakāpes novērtējumi skolēnu koru un vokālo ansambļu skatēs un konkursos – tāds ir Balvu Mūzikas skolas kora klases pedagoģes, skolas kora un vokālā ansambļa, kā arī Tilžas pamatskolas vokālā ansambļa “Varbūt” un kora diriģentes, augstākā Latvijas valsts apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres, LINDAS VĪTOLAS ilggadējā darba rezultāts.

Uzvara dziesmu svētku “Koru karos” nav vienīgais Jūsu vadīto kolektīvu sasniegums. No katra konkursa un skates pārvedat augstākās pakāpes un visaugstākos žūrijas vērtējumus. Tā nevar būt vienkārši veiksme. Atklājiet savu noslēpumu!

– Nekāda noslēpuma nav. Darba process ir nemitīgi meklējumi, eksperimenti, arī kļūdīšanās un savu kļūdu analizēšana. Pamazām, soli pa solītim, tā tas veidojas. Saviem dziedātājiem vienmēr saku: “Brīnumi nenotiek.” Pat viņu regulārais darbs un pedagoga ieguldījums nedod garantiju, ka rezultāts būs tik izcils. Jā, tas garantē, ka būs pieklājīgs. Taču, lai būtu izcils, ir jāsakārtojas daudziem komponentiem – jābūt gan vokālajai, gan tehniskajai, gan emocionālajai varēšanai un arī skatuves kultūrai. Uzstāšanās laikā ļoti labi nolasās, kādas ir attiecības kolektīvā. Protams, konkursa žūrija vadās pēc saviem etaloniem – vērtē skaņu, skatuves kultūru, tehnisko varēšanu, vokālo sniegumu utt. Tam visam jārada viens organisks kopums ar māksliniecisku baudījumu. Tomēr maza daļiņa no tā visa ir arī veiksme.

Ņemot vērā, ka uzvarējāt Rīgas un citu lielo pilsētu skolu korus, kur spējīgu bērnu izvēle ir daudz plašāka, jo viņu vienkārši ir vairāk, kā atlasāt dalībniekus saviem kolektīviem?

– Kāda var būt izvēle, ja bērnu ir tik, cik ir?! Priecājos par katru, kurš izsaka vēlēšanos darboties. Varu apgalvot, ka tā nav taisnība – ja pirmklasnieks ir ārpustoņa dziedātājs, tad viņš tāds paliks visu mūžu. Protams, bērnu attīstība virzās dažādi. Jau daudzas reizes esmu teikusi, ka ir jāsakrīt trim komponentiem – saprotošiem un atbalstošiem vecākiem, bērnam, kurš grib strādāt, un pedagogam, kurš gatavs strādāt ar muzikālā ziņā nedaudz problemātiskiem bērniem. Vienkāršāk ir paņemt dabas pērlītes, drusku nospodrināt, un tās mirdzēs. Bet to, cik pūļu jāiegulda, strādājot ar ne tik ļoti dabas apdāvinātiem bērniem, zinām tikai mēs paši. Tas nav vienas sezonas darbs. Tām jābūt regulārām, gadu gadiem ilgušām pūlēm. Tikai tad būs attīstība.

Sācies jauns mācību gads. Kolektīvos klāt nākuši jauni bērni. Ar ko parasti sākat apmācību?

– Katru sezonu sākam ar ikdienišķām lietām – noskaidrojam, kā sagatavoties dziedāšanas procesam, apgūstam iedziedāšanās prasmes un vingrinājumus, mācāmies, kā stāvēt, kā elpot, kā skaņas izjust ķermeņa kustībā. Mācāmies, kā saklausīt vienam otru, kopējā burzmā nepazaudējot sevi. Daļā sabiedrības valda uzskats, ka koris ir vienkārši dziedātāju bars. Es savā kolektīvā mēģinu ieaudzināt sapratni, ka koris ir solistu kolektīvs. Gudru solistu, kuri viens otru respektē, sadzird otru un jūt blakus, aizmugurē un priekšā stāvošos biedrus, bet paši saglabā savu individualitāti.

Lai koris būtu izcils, katram jābūt izcilam dziedātājam. Kā notiek individuālais darbs ar koristu?

– Ar katru balss grupu strādāju papildus, dažreiz arī sestdienās. Kad korim pievienojas jaunākie bērni, ar viņiem darbojos arī individuāli. Piemēram, šoruden mums pievienosies 3.klases audzēkņi. Iespējams, tīri fizioloģiski trešklasnieki vēl nav gatavi dziedāt trīsbalsīgā, četrbalsīgā korī, bet, lai saglabātu kori mazajās skolās, arī Balvu Mūzikas skolā, ir jāsāk strādāt jau ar otro un trešo klasi. Lai šie bērni iejustos kolektīvā un būtu varoši, nākas ar viņiem mēģināt gan individuāli, gan grupās. Darbs ir jāiegulda.

Jūsu vadītie kolektīvi vienmēr izcēlušies ne tikai ar precīzu un skanīgu, bet arī ar ļoti emocionāli izjustu dziedāšanu, saskaņotām kustībām, skaistiem, pārdomātiem tērpiem. Kas ar to visu nodarbojas?

– Vienmēr ar skaudību noskatos uz lielo pilsētu kolektīviem, jo viņi var atļauties pieaicināt gan horeogrāfus, gan māksliniekus – tērpu konsultantus. Laukos tā nav. Esmu kolektīvu vadītāja – viss vienā. Kustības izdomāju pati. Ir reizes, kad jautāju idejas arī jauniešiem, jo man ir svarīgi, lai viņi nav tikai vērotāji no malas, bet gan iesaistās procesā. Tērpi arī ir pašas izsapņoti. Ar tiem tiekam lutināti ļoti reti. Ja vajag izvēlēties audumus, kāpju autobusā vai mašīnā un braucu, apstaigāju visas Rīgas audumu bāzes. Ja kaut ko gribam, par to jāparūpējas pašiem. Sapņoju, ka kādreiz nākotnē es kā kora diriģente varēšu atļauties darīt tikai savu tiešo darbu – nodarboties tikai ar kolektīvu muzikāli mākslinieciskajām lietām. Diemžēl man jābūt gan māksliniecei, gan kustību horeogrāfei, un tas nav vienkārši. Tas prasa daudz enerģijas un laika.

Kur gūstat enerģiju katru septembri sākt visu no jauna, lai iekarotu nākamās virsotnes?

– Virsotņu sasniegšana nekad nav bijis mans pašmērķis. Vienkārši sākam sezonu un strādājam, tāpat kā citi. Iespējams, kāds ir iedomājies, ka mums tas viss nāk ļoti pašsaprotami. Atliek tikai dziedāt, un būs augstākie rezultāti reģionā vai valstī, un saņemsim dziesmu svētku balvu. Sak’, tas jau bija sagaidāms! Nē, tā nav. Latvijā vokālo ansambļu ir vairāk nekā divi simti. Koru mūsu grupā arī bija gandrīz četri simti, lai arī visi nepiedalījās finālā. Taču siets, caur kuru jāizsijājas, ir nereāli smags. Nevienu gadu nav bijis tā, ka nu tik būs! Nē. Jāapzinās, ka sakarā ar demogrāfisko situāciju un citiem apstākļiem mūsu provinces dalībniekiem izredzes arvien pasliktinās. Tas, kas mums pat sapņos nav rādījies gan varēšanas, gan atlases, gan finansiālā, gan atbalsta ziņā, citiem ir pašsaprotami. Atšķirīgas ir arī mūsu bērnu iespējas piedalīties dažādos vērienīgos projektos uz lielajām skatuvēm. Arī es gribētu, lai maniem audzēkņiem, kuri, manuprāt, dzied ļoti pieklājīgi, būtu iespēja iesaistīties skaistos muzikālos uzvedumos. Sapņojam par piedalīšanos kādā starptautiskā koru konkursā ārzemēs vai kādā starptautiskā projektā, bet viss apstājas pie viena – nav finansējuma, bet dziedātāju vecāki vieni nespēj šos braucienus apmaksāt. Skumji.

Runājot par Rīgas iespējām, droši vien esat saņēmusi darba piedāvājumus no galvaspilsētas skolām. Kāpēc paliekat šeit – Latgalē?

– Piedāvājumus esmu saņēmusi ne tikai no Rīgas. Arī šogad zvanīja. Laimi meklēt citur?! Var būt vilinoši, bet manas saknes mūzikā ir dziļi iesakņojušās tieši šeit. Citā vietā mākslinieciskā un muzikālā darbošanās jau nebūs atšķirīga. Varbūt dziedātāju kontingents būs cits. Bet šeit esmu saradusi ar saviem dziedātājiem, viņi ir pieraduši pie manis. Tā saikne ir tik īpaša, sirsnīga, mīļa un dziļa. Izveidojusies pēctecība – nu jau mani bijušie audzēkņi atved dziedāt savus bērnus. Iespējams, tieši šie iemesli mani notur uz vietas. Taču nemelošu – esmu domājusi par citām iespējām. Ir bijuši melnie brīži, kad sāp, ka vairāk novērtē cilvēki no tālienes. Nevajag jau daudz. Vienkārši, lai kāds pienāk un pasaka bērniem, ka viņi ir labi padarījuši darbiņu. Pati saviem dziedošajiem jauniešiem regulāri saku, ka viņi ir forši, jauki. Ir svarīgi, lai viņi notic, ka var, ka izdodas. Bet būtu patīkami, ja pēc uzstāšanās vienmēr kāds ienāktu ģērbtuvē un pateiktu: “Paldies jums!” Pārdomas ir bijušas dažādas. Taču nekad nesaki ‘nekad’. Esmu atvērta idejām. Ar gadiem nākusi atziņa, ka nav vērts lauzties aizvērtās durvīs, jo kaut kur blakus noteikti tās ir plaši atvērtas. Tad atceros, ka mani jaunieši ir tikpat talantīgi. Mums ir izveidojies lielisks kontakts. Viņi turpina nākt uz kori pat pēc skolas absolvēšanas. Piekrītu grāmatā “Mazais princis” rakstītajam: “Esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši.” Man šķiet, ka esmu viņus pieradinājusi, esmu daļa no viņiem. Tāpēc nevaru apgalvot, ka šī balva ir mans nopelns. Tā nav. Es bez saviem dziedātājiem būtu nekas.

Esat uzņēmusies jaunu izaicinājumu, Tilžas pamatskolā izveidojot zēnu vokālo ansambli “Varbūt”…

– Pēc dziesmu svētkiem, kad ansambļa “Varbūt” dalībnieki pēc Tilžas pamatskolas beigšanas aizplūda uz citām skolām, sapratu, ka kolektīvs ir gandrīz tukšs. Laikam tā zvaigznes sastājās. Uzrunāju puišus, un viņi piekrita. Tas ir jauns izaicinājums, jauna pieredze un uzdrīkstēšanās. Ir interesanti.

Manuprāt, puiši labprātāk spēlē futbolu, nevis dzied ansamblī…

– Viņi paspēj visu. Arī mūzikas skolas kora puiši ir futbolisti.

Nepabeidzām runāt – kā atjaunojat enerģiju…

– Dažādībā. Brīvajā laikā strādāju dārzā, siltumnīcā, dodos izbraucienos. Patīk ceļot. Šī vasara bija ceļojumiem ļoti bagāta. Vasaras sākumā biju Kiprā. Kopā ar saviem dziedātājiem un viņu vecākiem aizbraucām uz Horvātiju. Tas bija saliedēšanās pasākums desmit dienu garumā. Baudījām ūdens priekus no saullēkta līdz saulrietam, sajūsminājāmies par Dalmācijas dabas krāšņumu un varenību, kāpām kalnos, nodarbojāmies ar raftingu, braucām ar kuģīti, lecām no tā jūrā, peldējāmies. Dziedājām gan pa ceļam, gan savos apartamentos. Gide bija pārsteigta, cik mani jaunieši ir kulturāli, pieklājīgi un punktuāli.

Katru gadu man ir svarīgi būt kalnos. Pagājušajā gadā tie bija Tatri, šogad biju Dolomītu Alpos. Pabiju arī uz ledāja. Tas bija interesanti – lejā +30 grādi, augšā – mīnusi. Uzcēlu pat mazu sniegavīriņu. Lai arī šie kalnu kāpieni nav viegli organismam, sevišķi kājām, tie atvieglo prātu. Pārņem neaprakstāma brīvības sajūta, kad esi kalnos, kur vējš, saule, plašums un domas brīvas no ikdienas rūpēm. Tur daudz ko varu pārdomāt, palaižot vaļā to, kas urda dvēseli. Kalnos jūtos labi, jo tur ir miers. Tur esmu brīva no steigas, no atbildības. Tur saprotu, ka šajā pasaulē ir daudz nozīmīgākas lietas nekā ikdienas rūpes. Kalnos var sajust, ka, salīdzinājumā ar vareno dabu, esam niecīgi puteklīši. Tur esi mazs un niecīgs, bet tanī pašā laikā – pašpietiekams. Līdzi nes tikai mazu mugursomu, kurā atrodas viss, kas cilvēkam nepieciešams. Dzīvē apaugam ar domām, ar mantu, ar lietām un notikumiem, savā ikdienas mugursomā staipot līdzi problēmas, kas beigās mūs saliec un daudzus arī nobeidz. Arī mājās, sēžot lapenē, līdz vēlai naktij klausos, kā čivina putni, kā viss pieklust un apkārt rāmi staigā stārķi, un tas viss man šķiet daudz nozīmīgāks nekā pasaules tā brīža aktualitātes – izrādīšanās, zīmēšanās, viss mantiskais. Būšana savas mazās pasaulītes centrā man dod atspērienu, spēku nākamajai sezonai. Mājas ir mana mazā paradīze – ar manām rozēm, puķu dobēm, ar krītošajiem āboliem, jo ābeles šogad ir vienkārši sajukušas prātā. Tie āboli ir jāsalasa un jāved prom. Ja citas sievietes apmeklē trenažieru zāli, es krāmēju smaržīgus ābolus...

Vai Jūsu bijušo audzēkņu vidū ir tādi, kuri dzīvi saistījuši ar mūziku?

– Daži audzēkņi kļuvuši par maniem kolēģiem – mūziķiem. Ir kordiriģenti, vokālisti, vokālie pedagogi. Angelīna šobrīd mācās par kordiriģenti Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Sigita pabeidza Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu un šogad iestājās vokālistos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Daira nupat absolvēja J.Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā džeza nodaļu un grasās turpināt studijas ārzemēs. Ir daudz jauniešu, kuri turpina muzikālo karjeru. Arī šī brīža kora sastāvā ir vairāki, kuri to plāno. Lepojos ne tikai ar audzēkņiem, kuri izvēlējušies profesionālo karjeru, bet ar katru jaunieti, kuram, darbojoties kolektīvā, dziedāšana kļuvusi par sirdslietu kaut vai hobija līmenī. Lepojos ar audzēkņiem, kuri ved dziedāt nu jau savus bērnus.

Viena no Jūsu kora dalībniecēm Elīza Anča pagājušajā mācību gadā pārstāvēja Latviju starptautiskajā mūzikas olimpiādē Sopotā. Vai Jūs vēlētos, lai viņa turpina studēt mūziku?

– Elīza ir ļoti vispusīga, talantīga un gudra meitene. Ja viņai mūzika ir sirdslieta, viņa vienmēr atradīs vietu un laiku dziedāšanai pat tad, ja sevi realizēs kādā citā profesijā. Iespējams, kāds uzskata, ka labs audzēknis par varītēm jāpierunā mācīties mūziku tālāk. Bet tās jau būs skolotāja ambīcijas. Tas ir nežēlīgi, jo tā var izkropļot jaunieša turpmāko dzīvi. Cik ir dzirdēts par šādiem jauniešiem, kuri kaut ko studē, realizējot vecāku vai skolotāju ambīcijas, līdz saprot, ka tas nav domāts viņiem. Nevienu savu audzēkni neesmu pierunājusi. Tas jāgrib pašam. Uzrunājusi gan esmu. Protams, pastāstu par studiju iespējām, bet nekad nespiežu, jo mūziķis ir profesija, kas no cilvēka emocionāli visdziļākajā līmenī prasa ļoti daudz. Tam ir jābūt patiesam aicinājumam. Aicinājumam, kas darītāju ievelk mūzikas pasaulē ar visām maņām, sajūtām, prātu un ķermeni.

Saņem triju zvaigžņu ordeni. 18.novembrī par izcilu darbu mūzikas pedagoģijā un nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tradīcijas stiprināšanā Balvu Mūzikas skolas un Tilžas pamatskolas mūzikas pedagoģe un koru diriģente Linda Vītola iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Kordiriģenti līdz asarām aizkustināja viņas izvirzīšana šim apbalvojumam: “Esmu par to ļoti pateicīga mūzikas skolas kolektīvam. Apbalvojums nāca ļoti negaidīti. Kad mani svētdienas vakarā WhatsAppā sāka sveikt jauktais koris “Mirklis”, sākumā pat nesapratu, par ko viņi runā.” Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere apgalvo, ka apbalvojumi nekad nav bijuši viņas pašmērķis: “Latvija ir pilna ar labiem darba darītājiem, talantīgiem, gudriem cilvēkiem, vēl gudrākiem un talantīgākiem par mani. Protams, tas sagādā prieku un gandarījumu, neliegšos – arī lepnumu, jo šis apbalvojums ir mana darba mūža izcils novērtējums. Paņemot rokās ordeni, joprojām līdz galam nespēju noticēt, ka tas ir mans. Tanī pašā laikā tas ir katra mana dziedātāja nopelnīts – ne tikai šī brīža, bet arī iepriekšējo gadu, visu dziedātāju un visu muzikālo kolektīvu izcīnīts.”

Irēna Tušinska
Foto - no personīgā arhīva
 

No sajūsmas kliedza un raudāja

Viens no pagājušā gada lielākajiem sasniegumiem, kas padarīja Balvu novada un Lindas Vītolas vārdu atpazīstamu visā Latvijā, bija Balvu Mūzikas skolas 2.-9.klašu kora uzvara 13.Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Koru konkursa finālā, kā arī viņas vadītā nelielās Tilžas pamatskolas 2.-9.klašu kora izcīnītā godpilnā 3.vieta. Arī mūzikas skolas vokālais ansamblis un Tilžas pamatskolas vokālais ansamblis “Varbūt” ierindojās godalgoto kolektīvu vidū un dziedāja laureātu koncertā Dziesmusvētkos. Taču pati Linda Vītola nešaubās, ka bez viņas brīnišķīgajiem dziedātājiem neviena no šiem panākumiem nebūtu. Ko paši skolēni saka par kolektīva panākumu atslēgu un dziedāšanas lomu savā dzīvē, jautājām konkursa fināla uzvarētājiem – Balvu Mūzikas skolas kora dalībniekiem.

13.Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku “Koru karos” Balvu Mūzikas skolas un arī novada godu aizstāvēja 27 kora dalībnieki. Kad emocijas nedaudz pierimušas, bet Lielā balva novietota līdzās citiem sasniegumu apliecinājumiem, darbs atkal turpinās. Tāpat kā iepriekš, arī šinī mācību gadā mūzikas skolas kora jaunieši divas reizes nedēļā satiekas mēģinājumos un kopā ar skolotāju Lindu pieslīpē balsu skanējumu tā, ka tās kļūst dzidras kā avota ūdens. Tas prasa milzīgu spēku, ieguldījumu, disciplinētību un maksimālu atdevi gan no skolotājas, gan no koristiem. Turklāt ne visi kolektīva dalībnieki ir mūzikas skolas kora klases audzēkņi, kuri vokālo mākslu apgūst ikdienā. Šajā mācību gadā kolektīvu papildinās arī jauni dalībnieki, tostarp tādi, kuri nekad dzīvē nav dziedājuši korī. Savukārt pirmajā mācību gada mēģinājumā uzklausījām ilggadējo dalībnieku domas – kas ir gūto panākumu pamatā un kā viņi jutās, saņemot Lielo balvu?

Sarunā piedalās: MĀRCIS POŠEVS (korī 7 gadus), ELĪZA ANČA (korī 8 gadus), PAULA JAUNŽEIKARE (korī 7 gadus), ADRIĀNA KINDZULE (korī 4 gadus), LEILA BARANAUSKA (korī 7gadus), DANIELA ROMANOVSKA (korī 8 gadus), ĒRIKA INDRIKA (korī 8 gadus).

Kāpēc savulaik nolēmāt iestāties mūzikas kolas kora klasē?

MĀRCIS: – Kopš četru gadu vecuma ļoti patika dziedāt, tāpēc, kad mamma piedāvāja iestāties kora klasē, priecājos.

ELĪZA: – Dziedu kopš trīs gadu vecuma. Biju ansambļu “Notiņas” un “Astoņkājis” dalībniece. Kad, braucot garām mūzikas skolai, mamma jautāja, vai vēlos tur mācīties, nodomāju: “Kāpēc gan ne?!” Sākumā viņa piedāvāja apgūt vijoles vai klavieru spēli, bet nolēmusi, ka tas būs par skaļu, teica, lai labāk eju dziedāt. Mūzikas skolā mācījos astoņus gadus, pēc tam vēl vienu papildus gadu un joprojām turpinu dziedāt korī un ansamblī.

PAULA: – Dziedu kopš bērnudārza. Esmu piedalījusies dažādos vokālajos konkursos, piemēram, “Cālī”. Kad mamma piedāvāja iestāties mūzikas skolā, biju vēl maza un īsti nesapratu, kas tas ir. Tomēr piekritu, un man iepatikās. Šogad to pabeidzu un nenožēloju, ka nolēmu te mācīties.

ADRIĀNA: – Mazotnē ļoti patika dziedāt. Kad 1.klasē aizgājām ekskursijā uz mūzikas skolu, sapratu, ka gribu mācīties tieši kora klasē.

LEILA: – Kopš mazotnes dziedāju mājās, mašīnā – visur, kur vien varēju. Man gan nebija nekādas kontroles pār to, ka vecāki mani pierakstīja mūzikas skolas kora klasē, bet tas izrādījās pareizs lēmums.

DANIELA: – Dziedu kopš bērnības. Mana pirmā klausītāja bija vecmamma. Tieši viņa piedāvāja, lai iestājos mūzikas skolā. Sāku mācīties klavierspēli, bet man īsti nepatika, tāpēc pārgāju kora klasē un priecājos par to. Pēc mūzikas skolas absolvēšanas joprojām dziedu korī un ansamblī.

ĒRIKA: – Arī es dziedu kopš bērnudārza. Mazotnē pat apmeklēju vokāla stundas pie privātskolotāja, jo mans vectēvs ļoti gribēja, lai dziedu. Vēlāk mamma un vectēvs izteica vēlmi, lai iestājos mūzikas skolā. Bija brīži, kad negribēju dziedāt, tad atkal iepatikās. Turpinu dziedāt ansamblī un korī arī pēc mūzikas skolas absolvēšanas.

Kas, jūsuprāt, ir kora panākumu atslēga?

ELĪZA: – Viennozīmīgi tas ir skolotājas ieguldītais milzīgais darbs. Pirms dziesmu svētkiem ārkārtīgi daudz mēģinājām, arī sestdienās. Pat vasaras brīvlaikā piedalījāmies kora mēģinājumos, lai piestrādātu pie dažādām sīkām niansēm. Mēģinājumi bija intensīvi, bet tie atmaksājās. Darījām visu, ko varējām, ieguldījāmies pilnībā. Grūti bija, bet mēs ļoti cienām skolotāju, arī paši sapratām, ka vajag strādāt, lai sasniegtu labu rezultātu.

Vai Jums ir kāds īpašs veiksmes rituāls pirms uzstāšanās?

ELĪZA: – Noteikta rituāla nav. Dažreiz pieejam viens pie otra sakot: “Acis, acis!” Tas nozīmē, ka uzstājoties ir jādeg acīm un sejā jābūt smaidam. Pirms uzstāšanās motivējam viens otru individuāli.

Kādas bija pirmās emocijas uzzinot, ka esat labākais skolēnu koris Latvijā?

ELĪZA: – Par Lielo balvu uzzinājām, atrodoties Mežaparka lielajā estrādē. Stāvot lejā pie dejotājiem un klausoties, kas būs uzvarējis, sakrustoju pirkstus veiksmei. Kad izdzirdēju mūsu nosaukumu, no sajūsmas sāku kliegt, lēkāt un raudāt. Biju tā noraudājusies, ka ar pūlēm varēju nodejot nākamo deju.

PAULA: – Brīdī, kad paziņoja par mūsu uzvaru, atrados estrādes vidū. Kad balvas pasniedzējs sāka ar vārdiem: “Balvu saņem Balvu...” un tad kaut ko sāka neskaidri burtot, mamma teica, lai žigli skrienu lejā. Traucos pa pakāpieniem, saucot: “Malā, malā!” Pati drebēju no šoka. Noskrējusi lejā, asarām birstot, ieraudzīju skolotāju un vēl vienu kora dalībnieci, kas jau bija tur, kā arī Lielo balvu, ko mums pasniedza, bet emociju uzplūdā pat nevarēju līdz galam saprast, kas notiek. Tās sajūtas nevar izskaidrot vai aprakstīt.

DANIELA: – Sākumā īsti neko nejutu, biju kā sastingusi, šokā, nezināju, ko darīt. Tad sapratusi, ka mūsu darbs ir atmaksājies, priecājoties kopā ar citiem kora dalībniekiem, apķēru viņus, un sāka plūst asaras.

Kādas vērtīgas zināšanas un prasmes esat ieguvuši, dziedot Lindas Vītolas vadītajā korī?

MĀRCIS: – No skolotājas esmu iemācījies nekad nepadoties, bet vienmēr virzīties uz priekšu. Lai cik darbs būtu grūts, vienmēr jācīnās un jāturpina iet!

ADRIĀNA: – Skolotāja Linda iemācījusi man disciplinētību. Bez disciplīnas neviena panākuma nebūtu. Tā noder visās dzīves jomās.

ELĪZA: – Skolotāja mums iemācījusi atbildības sajūtu un to, ka lielākajiem ir jārūpējas par mazākajiem. Ja kāds jaunāks kora dalībnieks ir apjucis, vienmēr palīdzēsim, lai viņam vieglāk. Piemēram, palīdzam viens otram sasiet tērpu jostas. Esam ļoti draudzīgi.

Kādu vietu savā pieaugušo dzīvē ierādīsiet dziedāšanai?

PAULA: – Vēlētos nākotnē kļūt par komponisti, sacerēt mūziku. Gribētu turpināt arī dziedāšanu, varbūt vadīt kori un strādāt mūzikas skolā, jo mans sapnis ir kļūt par skolotāju. Vēlētos būt par mūzikas skolotāju, piemēram, mācīt solo dziedāšanu, solfedžo vai klavierspēli. Mūzika manai sirdij ir ļoti tuva, tādēļ gribu ar to saistīt savu nākotni.

DANIELA: – Noteikti gribēšu dziedāt korī, jo ļoti to izbaudu. Pateicoties mūzikai un dziedāšanai korī, restartējos, atjaunoju savu enerģiju. Kora mēģinājumi ir brīži, ko varu veltīt sev. Tie mani relaksē, liekot aizmirst par ikdienas problēmām.

ELĪZA: – Lai gan nākotnē nevēlos kļūt par profesionālu mūziķi, manā dzīvē vienmēr būs kora dziedāšana. Arī šobrīd piedalos ne tikai mūzikas skolas, bet arī kultūras centra korī “Mirklis”. Man ļoti patīk dziesmu svētku repertuārs, īpaši dziesmas pieaugušo koriem. Arī ikdienā labprāt klausos kora mūziku, jo tā nomierina, ļaujot atpūsties no ikdienas skrējiena.

MĀRCIS: – Nākotnē vēlētos kļūt par slavenu dziedātāju un izveidot savu grupu. Ja kļūtu slavens un man koncertā visi aplaudētu, teiktu, ka šo panākumu pamatus ielikusi skolotāja Linda Vītola.

LEILA: – Hobija līmenī mūzika manā dzīvē būs vienmēr. Klausos un dziedu dažāda veida mūziku. Patīk arī kora dziesmas. Ar prieku piedalos šajā kolektīvā.

ĒRIKA: – Jau pēc 9.klases gribēju iestāties mūzikas koledžā, bet mamma negribēja laist projām, jo vēl biju par jaunu, lai dzīvotu viena. Iespējams, pēc 12. klases absolvēšanas mēģināšu mācīties kora diriģēšanu.

Priecājas par uzvaru. Tikai Mežaparka Lielās estrādes “Sidraba birzē” noslēguma koncertā “Te-aust” Linda Vītola un viņas koristi uzzināja, ka izcīnījuši Lielo balvu koru konkursa finālā, kurā piedalījās 76 Latvijas izglītības iestāžu labākie kori ar 3620 dziedātājiem. Balvenieši pierādīja, ka sistemātisks, cītīgs darbs un degsme dziedāt atmaksājas.

Irēna Tušinska
Foto - no personīgā arhīva


Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 
Par saturu atbild laikraksts “Vaduguns”. 
#sif_maf2026