Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis: Krāslavas novads

Kad traktors nevar iebraukt laukā, talkā nāk drons
 

Jaunais zemnieks no Piedrujas Ilmārs Kurilovičs par lauksaimniecības droniem, darbu pierobežā un jaunām iespējām Latgales saimniecībām

Vēl pirms dažiem gadiem lauksaimniecības drons daudziem šķita kā neparasta nākotnes tehnoloģija. Šodien tas jau kļūst par praktisku darba instrumentu, ko var redzēt arī virs Latgales laukiem. Tiesa, dažiem cilvēkiem, kuri lielu agrodronu darbībā redz pirmo reizi, tas joprojām var radīt neizpratni vai pat satraukumu - neierastais troksnis, iespaidīgie izmēri un zemais lidojums dažkārt var biedēt.

Ilmāram Kurilovičam no Piedrujas tas jau ir ikdienas darba instruments. Pakalpojumu, kad tiek izmantoti bezpilota lidaparāti, viņš sāka attīstīt 2025. gadā, īstenojot LEADER projektu “Bezpilota lidaparātu pakalpojums Krāslavas novada ilgtspējīgai attīstībai”.

Idejas pamatā nebija tikai interese par jaunākajām tehnoloģijām. Lauksaimniekiem pieaug izmaksas, tostarp degvielas cenas, trūkst darbaspēka, bet laikapstākļi un augsnes stāvoklis ne vienmēr ļauj laikus izbraukt uz lauka ar tradicionālo tehniku. Šādās situācijās drons var kļūt par praktisku risinājumu.

Šodien Ilmārs pakalpojumus sniedz saimniecībām visā Latgalē. Viņa klientu vidū ir gan nelielas saimniecības, gan lieli uzņēmumi ar vairākiem tūkstošiem hektāru.

- Ilmār, kā radās ideja nodarboties ar agrodroniem?

- Vispirms jau no vēlmes piedāvāt lauksaimniekiem konkrētu risinājumu. Izmaksas pieaug, tostarp arī degvielai. Visa lauksaimniecība kļūst dārgāka. Tāpēc radās ideja ar dronu palīdzību veikt granulu izkliedi un atsevišķus apstrādes darbus no gaisa.

Liels pluss ir tas, ka varam strādāt tur, kur tradicionālajai tehnikai iebraukt ir grūti vai pat neiespējami. Piemēram, ja augsne ir mitra, traktors atstās grambas, bet drons darbu var paveikt no gaisa.

- Kādi darbi šobrīd ir vispieprasītākie?

- Pagaidām galvenokārt tā ir granulu izkliede, īpaši starpkultūrām. Vēl viena būtiska priekšrocība ir iespēja strādāt jau izaugušos sējumos.

Piemēram, jūlija sākumā ir rapša vai kviešu lauks, bet līdz ražas novākšanai tajā ar tehniku vairs normāli iebraukt nevar. Drons var nepieciešamo materiālu izkliedēt no augšas, nebojājot augus un neveidojot sliedes.

Smidzināšanu pagaidām ierobežo normatīvie akti. Augu aizsardzības līdzekļus no gaisa izmantot nedrīkst, tāpēc mēs strādājam ar bioloģiskajiem preparātiem. Iespējams, nākotnē kaut kas mainīsies. Šā gada sākumā savu tehnoloģiju demonstrējām Zemkopības ministrijai, lai tā varētu to izvērtēt un apsvērt iespējamās izmaiņas.

- Cik nozīmīgs ir agromonitorings?

- Mēs to izmantojam praktiski katru reizi. Vispirms jau tāpēc, lai precīzi noteiktu lauka robežas un pareizi saplānotu darbu.

Tas palīdz arī izvērtēt atsevišķu lauka daļu stāvokli. Piemēram, ja pēc ziemas kāda rapša lauka daļa ilgstoši atradusies zem ūdens, tur apstrādei var vairs nebūtu jēgas - ražas šajā vietā, visticamāk, nebūs. Savukārt preparāti nav lēti. Tāpēc tos var netērēt tur, kur apstrāde vairs nedos rezultātu.

- Tātad drons palīdz ietaupīt ne tikai laiku, bet arī naudu?

- Protams. Mēs varam apstrādāt tieši tos lauka posmus, kuriem tas ir nepieciešams.

Turklāt, ja lauks ir mitrs, parastā tehnika atstāj tehnoloģiskās sliedes. Lielā platībā tas jau nozīmē jūtamus ražas zudumus. Drons ļauj strādāt no gaisa, nebojājot lauku.

- Kā notiek drona vadīšana?

- Tas darbojas automātiskajā režīmā. Iepriekš iezīmējam lauka kontūras, iestatām darba platumu, augstumu un citus parametrus. Pēc tam drons maršrutu veic patstāvīgi.

Tiek izmantota RTK navigācija, kas ļauj strādāt ar ļoti augstu precizitāti - līdz pat centimetriem. Tātad tas nav manuāls process, kur operators visu laiku kustina vadības sviru.

- Vai ar dronu iespējams pilnībā apstrādāt lielu lauku?

- Viss atkarīgs no konkrētās situācijas. Ja ir liels lauks un atkārtoti jāapstrādā tikai atsevišķi tā posmi, drons ir īpaši ērts tieši šādiem darbiem.

Taču šogad biežāk apstrādājām laukus pilnībā.

- Ar kādām problēmām lauksaimnieki visbiežāk vēršas pēc šāda pakalpojuma?

- Viena no problēmām ir darbaspēka trūkums. Dažkārt lauksaimniekam ir vienkāršāk pasūtīt pakalpojumu: cilvēks atbrauc, visu izdara un aizbrauc. Nav nepieciešams pastāvīgi nodarbināt vēl vienu darbinieku, maksāt algu un domāt par slimības lapām.

Otra problēma ir mitra augsne. Ja lauks ir slapjš, traktors var atstāt dziļas sliedes. Un, protams, svarīgs ir arī ātrums. Gadās, ka darbs jāizdara gandrīz nekavējoties.

- Cik savlaicīgi lauksaimnieki parasti piesaka pakalpojumu?

- Es cerēju, ka zvanīs vismaz nedēļu vai trīs dienas iepriekš. Taču aptuveni 90 procentos gadījumu viss notiek gandrīz uzreiz. Var piezvanīt vakarā un pateikt: „Man viss ir slikti, es neko nepaspēju.” Un no rīta jau jābūt uz lauka, ja laikapstākļi to ļauj.

Mēs visi esam atkarīgi no laikapstākļiem - gan lauksaimnieki, gan mēs. Ja ir stiprs vējš, strādāt nevar. Tāpēc dažkārt lēmums jāpieņem burtiski iepriekšējā dienā.

- Kā ir ar atļaujām, ņemot vērā, ka strādājat pierobežas Krāslavas novadā?

- Katrs lidojums iepriekš jāreģistrē Civilās aviācijas aģentūras sistēmā. Mēs norādām darba zonu, lidojuma vietu, augstumu un citus parametrus.

Ja lauks atrodas pierobežas zonā vai citā teritorijā ar ierobežojumiem, notiek papildu saziņa ar attiecīgajām iestādēm.

Pirms darba sākšanas es paziņoju, ka esmu ieradies uz lauka un sāku darbu. Pēc darba beigām arī piezvanu un informēju, ka darbs ir pabeigts.

Šogad liels paldies Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Valsts robežsardzei par to, ka viņi operatīvi saskaņoja manus pieteikumus.

- Cik hektāru var apstrādāt vienā dienā?

- Viss atkarīgs no lauka konfigurācijas. Šogad divās dienās apstrādājām 80 hektārus. Tie bija nelieli lauki - no diviem līdz pieciem hektāriem, daži līdz desmit hektāriem.

Taču bija arī pasūtījums uz 240 hektāriem. Tur lauki bija aptuveni 50–60 hektāru lieli. Normālos apstākļos dienā varu apstrādāt ap 80 hektāru.

- Kas izmanto jūsu pakalpojumu?

- Galvenokārt Latgales lauksaimnieki. Esam strādājuši Preiļu, Rēzeknes, Varakļānu, Daugavpils un Krāslavas novadā.

Ir nelielas saimniecības, bet ir arī ļoti lielas - divus līdz trīs tūkstošus hektāru plašas.

Piemēram, bija pasūtījums uz 240 hektāriem, kur bija jāiesēj starpkultūra. Tur izveidojās ļoti interesanta situācija: uz lauka vienlaikus strādāja kombains, traktors un es ar dronu.

Kombains novāc ražu, tam seko traktors, bet pēc tam drons. Lauks vēl tikko ir atbrīvots, bet pēc stundas vai divām starpkultūra jau ir iesēta. Lauksaimniekam tas ir ļoti ērti.

- Kad jums sezonā ir visintensīvākais darba periods?

- Īpaši daudz darba bija jūlijā, pirms ražas novākšanas. Mēs sējām starpkultūras.

Sākam aptuveni marta beigās vai aprīļa sākumā ar granulu izkliedi. Pēc tam sezona turpinās atkarībā no kultūraugiem un nepieciešamajiem darbiem. Tagad vēl priekšā ziemas rapša apstrāde ar bioloģisko preparātu pirms ziemas.

- Kas visvairāk traucē šī pakalpojuma attīstībai?

- Viens no galvenajiem jautājumiem ir saskaņošana. Tā ir nepieciešama, taču aizņem laiku.

Gadās, ka es atbraucu ar visu tehniku, sagatavoju lauku un jau gatavojos sākt darbu, bet tad saņemu informāciju par gaisa telpas ierobežojumiem. Nākas visu pārtraukt un braukt mājās.

Un, protams, laikapstākļi. Mēs no tiem esam ļoti atkarīgi. Īpaši no vēja un tā brāzmām. Var būt normāls vējš, bet dienas laikā brāzmas pēkšņi pastiprinās - un tad strādāt nav iespējams.

- Cik lieli ir degvielas izdevumi?

- Tie ir ievērojami mazāki nekā tradicionālajai lauksaimniecības tehnikai. Pats drons darbojas ar elektriskajām baterijām. To uzlādei izmanto ģeneratoru, kas darbojas ar benzīnu, taču patēriņš tik un tā nav salīdzināms ar traktora patēriņu.

Visu nepieciešamo aprīkojumu pārvadājam ar automašīnu.

- Kas ir nepieciešams, lai kļūtu par agrodrona pilotu?

- Ir jāiziet apmācība, jānokārto eksāmens un jāsaņem nepieciešamās atļaujas. Šādu dronu vadīšanai ir īpaša kategorija, tāpat arī jāapgūst programmatūra.

Man viss šis process aizņēma aptuveni mēnesi. Tās nav gadu ilgas mācības - visu var apgūt pietiekami ātri, ja ar to nodarbojas.

- Vai projekts ir atmaksājies?

- Pēc pirmās sezonas varu teikt, ka jā. Daļa ieguldījumu jau ir atmaksājusies.

Kad tikai plānojām projektu, es rēķināju, ka pirmajos trīs gados būs jāapstrādā aptuveni 390–400 hektāru. Taču jau līdz jūlijam biju apstrādājis nepieciešamo hektāru skaitu.

Tāpēc esmu pateicīgs visiem lauksaimniekiem par uzticēšanos un par tiem hektāriem, kurus viņi mums uzticēja.

- Kā lauksaimnieki uzzina par jūsu pakalpojumu?

- Sākumā lielu lomu spēlēja Latraps klienti. Pēc tam izveidojām mājaslapu, parādījās sociālie tīkli. Piedalījāmies Lauksaimniecības dienās un dažādos pasākumos, bijām arī Krāslavas pilsētas svētkos.

Tur var tieši pastāstīt cilvēkiem par tehnoloģiju un parādīt, ko drons spēj. Pēc tam darbojas parastā „no mutes mutē” metode: viens lauksaimnieks pastāsta otram, tas - nākamajam. Un rezultātā atskan jauns zvans.

- Kā jūs domājat, vai šāda tehnika kļūs par ierastu Latgales lauksaimniecībā?

- Domāju, ka iespējas tikai paplašināsies. Drons gan neaizstāj visu lauksaimniecības tehniku un nevar veikt pilnīgi visus darbus. Taču ir situācijas, kad tas patiešām ir ļoti ērts.

Īpaši tad, kad ar traktoru laukā nevar iebraukt, ja augsne ir pārāk mitra, ja darbs jāizdara ātri vai arī nav iespējas tam norīkot atsevišķu darbinieku.

Ja, pateicoties dronam, nepieciešamo darbu var paveikt laikus, nebojāt lauku ar grambām, ietaupīt preparātu vai saglabāt daļu ražas, tad šī tehnoloģija patiešām sniedz praktisku ieguvumu.

Jeļena AVSJUKEVIČA
Roberta VĪKSNES personīgā arhīva foto
 

Vasals Ondrupinē!
 

Ar pōrlīceibu varim teikt, ka vīna nu Krōslovas nūvoda spāka vītom ir Ondrupine, kurā atsarūn “Ondrupines lauku sāta”. Šō muzeja izveides idejas autors beja tūreizejais Ondrupines pogosta padūmes prīkšsādātōjs Jānis Brils. Uz augstōkū pakolnu Ondrupinē nu 5 km attōlumā asūšō Libiņu cīma tyka pōrvastas dzeivojamō mōja un klēts, tod pēc vīnsātas prototipa izveidōts muzejs, kas sovu darbeibu uzsōce 2000. goda 23. junijā. Tūbreid muzejam beja tikai pīcas ākas: dzeivojamō mōja, klēts, pīdarbe, kūts un pērts. Šūbreid muzejs ir Krōslovas nūvoda muzeja strukturvīneiba, un tam ir ostoņas publiski pīejamas ākas. Pi īprīkš mynātajom ākom klōt nōkuse rejas āka, kalēja smēde un pūdnīka mōja.

Muzeja mōjaslopa vēstej, ka “muzejs ir atvērts un pieejams ikvienam interesentam, kas vēlas izzināt Latgales tradicionālo dzīvesveidu, kā arī izjust vēl aizvien esošo latgaliešu viesmīlību, atvērtību un labsirdību.

Muzejs ar atbildību apņēmies saglabāt īpaši Andrupenes pagasta un tā apkārtnes iedzīvotāju garīgās un materiālās kultūras vērtības, sekmēt to izmantošanu sabiedrības izglītošanai un attīstībai.

Muzeju uzstādījums vienmēr ir bijis – būt par visiem pieejamu un atvērtu iestādi, kas vāc un apkopo, saglabā, pēta un popularizē sabiedrībā dabas, garīgās un materiālās kultūras vērtības, sekmē to izmantošanu sabiedrības izglītošanai un attīstībai. Muzeja satura pieejamības veicināšanai liela nozīme ir izzinošiem pasākumiem, kultūrvēsturisku vērtību popularizēšanai sociālajos tīklos, kā arī izglītojošas informācijas sagatavošanai. Kopš muzeja darbības uzsākšanas ir izveidojusies lieliska sadarbība ar vietējiem aktīvistiem, kas atbalsta gan ar savu darbu, gan līdzdalību pasākumos”.

Par tū mes varējom pōrsalīcynōtīs, septembra beigōs apmeklejūt ikgadejū Gimines tradiciju skūlas “Lelū tērgu” Ondrupines lauku sātā.

Lelajā tērgā pīsadalejōs gon leli, gon lelōkūtīs mozi tērgōtōji, kuri pīdōvōja pošu gatavōtas lītas, gordumus un nūvōktū ražu. Nūtyka ari izsūle, kurā pērcēji aplausu un smīklu pavadejumā kaulējōs par vālamū. Laimeigī tyka pi kartupeļu un ōboļu maisim, darynōjumim nu mōla un kūka, mada un zaptes, kai ari krōšņa mikeleišu pūda.

Lelajā tērgā kotrs tyka pacīnōts ar sōteigu un gordu zupu, kū beja saryupējušas muzeja saimineica Skaidrīte Pauliņa un kulinarō montōjuma pōrzynōtōja Lilita Šatilova.

Šamā dīnā beja ari vēļ vīns nūzeimeigs nūtykums – muzeja cepļa izjimšona, kurā dorbus apdadzynōja vītejī pūdnīki Ilmārs Vecelis, Jānis Maļkevičs, Stanislavs Viļums, Viola Anna Bīriņa, Valdis un Olga Pauliņi, “Pīterkolns” un Evija Maļkeviča-Grundele.

Evija ir malnōs keramikas darynōtōja, augu pazinēja, pērtneica, stōstneica, latgalīšu dzeivesziņas pētneica un tautasdzīšmu / spāka dzīšmu dzīdōtōja, muzeja “Ondrupines lauku sāta” nūvodpētneica, kai ari Tradiciju skūlas iniciatore un vadeitōja, Latgalīšu kulturas goda bolvas “Boņuks 2024” laureate.

Pēc lelō tērgōšonōs pasōkuma aicynōjom Eviju uz sarunu par tū, kai rodōs ideja Tradiciju skūlai, par izaicynōjumim, dzeivojūt laukūs, un par tū, kur jei smeļās spāku.

Evija Maļkeviča-Grundele:

Par Tradiciju skūlu

Myusu muzejā jau trešū godu nūsarysynoj Tradiciju skūla, kuru sōkumā mes bejom nūsaukuši par “Mozū tradiciju skūlu”. Tamā kūpā puļcejās gimines un bārni (bārni -- sōcūt nu pusūtra goda vacuma leidz desmit, divpadsmit godim), lai visi kūpā apgyutu dažaidas tradicijas un godskōrtu svinēšonu. Šūgod, kas ir jau trešais Tradiciju skūlas nūrises gods, kūpā sanōk na tikai bārni, bet ari vacōki un cylvāki nu molas, tōpēc mes nūsaucem tū par Gimines tradiciju skūlu. Tamā pīsadola ikvīns, kam interesej latgalīšu tradicionalais dzeivesveids un godskōrtu svinēšona Latgolā. Tai mes paplašynojam myusu mērkauditoriju. Mes sanōkam kūpā gondreiž kotru mēnesi un izzynojam dažaidas ar Latgolas tradicijom saisteitas temas, pīsaturūt pi tradicionalajom godskōrtom.

Šudiņ mes asam sanōkuši kūpā, lai svynātu rudiņs Apjumeibas, ražas nūvōkšonas svātkus un Lelū tērgu. Tradicionali ir bejis tai, ka tod, kod ir nūvōkta raža, ir bejuši leli tērgi, kur sanōkuši kūpā, tērgōjušīs un mainejušīs ar dažaidim lobumim. Latgolā, jemūt vārā tōs vēsturiskū īpatneibu un bleivū apdzeivōteibu, gondreiž kotrā cīmā bejuši tērgi, kas kolpōjuši na vīn par produktu apmaiņas un īgōdes vītu, bet ari informacijas apmaiņas vītu, kur agrōk uzzynōjuši jaunumus, satykušīs, nūskatejuši, pīmāram, jaunōs meitas kai potencialōs sīvas. Veicynojūt cylvāku otkon sanōkšonu un kūpā byušonu, mes cenšamēs atjaunōt šū tērgōšonūs septembra beigōs, šūreiz ap Mikeļa dīnu, kas ari Ondrupinē bejuse tradicionala nūrise. Myusdīnōs asam pīroduši gondreiž vysas lītas pērkt veikalā, kur pīejams piļneigi vyss. Sajyuta, ka daudz kū varim paveikt un pagatavōt poši, lāni ir izgaisuse. Bārnim ir svareigi pīdzeivōt sajyutu, ka pošu, vacōku voi vacvacōku pagatavōtū var lītōt na vīn pats, bet ari pōrdūt. Myusdīnōs tys ir īpaši svareigi, jo var radeit pyrmū prīkšstatu par biznesa principim un izpratni par tū, kai var nūpeļneit. Nu tradiciju izpausmes puses, asam prīceigi, ka uz Ondrupini ap Mikeļdīnu uz tērdzeņu otkon brauc cylvāki, lai sasatyktu, kūpā pavadeitu laiku un ar sovu klōtbyutni atbaļsteitu un īdvesmōtu jaunū paaudzi. Te bārni var uzavestīs kai eisti tērgōtōji – var pasakauleitīs, var maineitīs ar precem, kai ari pīsadaleitīs izsūlē.

Par izaicynōjumim

Lelōkī izaicynōjumi Latgolā, munuprōt, ir ticeiba tam, ka regioni un pīrūbeža vaļsts vadeitōjim teišam ir svareiga. Mums ikdīnā nikō natryukst, taču ilgtermiņā, ja dūmoj par pakolpōjumu pīejameibu, ir jōmāroj lelōki attōlumi, ja ir vēlēšonōs, pīmāram, pīdzeivōt kaidu interesantu kulturas nūrisi voi tikt pi loba specialista medicinā. Tys nūzeimej lelōku laika un degvīlas patēreņu, vairōk izdavumu. Tradiciju skūleņa ir ļūti lobs pīmārs, jo uz tū reizem atbrauc pat nu Rēzeknes un Kōrsovas, kas ir 45 minušu un pat stuņdes braucīņs. Dokumentu kōrtōšona vairs nav tik problematiska, jo visim ir e-paroksti un specifiskōkas lītas var pasyuteit internetā, pakomati ir pīejami gondreiž vysur, pastōv ari kurjera pīgōde. Izgleiteibas īstōžu pīejameiba gon ir izaicynōjums, jo autobusu maršruti teik slāgti arvīn bīžōk un uz izgleiteibas īstōdi vysbīžōk jōvad ar privatū automašinu. Ir lītas, kū var izdareit tikai piļsātā, tōpēc reizem jōplanoj “lelais braucīņs” uz lelpiļsātu, lai vysu izdareitu vīnā dīnā. Voi šaids dzeivesveids ir tō vārts, ir jōizvērtej pošim. Piļsātā otkon ir cyta vide, cyts dorba ritms un lels, lels trūksnis, kas ir vīns nu īmeslim, kōpēc, pīmāram, maņ ir svareigi dzeivōt laukūs, jo dobas tyvums, munuprōt, ir ļūti svareigs cylvāka lobsajyutai. Latgola ir īpaši bogōta un izcyla vīta tīši dobas skaistuma ziņā. Vīns nu izaicynōjumim laukūs ir nūteikti spēja sovstarpeji sasadorbōtīs ar dūmubīdrim, lai kūpeigi eistynōtu kaidu īceri voi radeitu īspēju na vīn pošam, bet ari sev. Lobs pīmārs ir tei poša Tradiciju skūla, jo tōs izveidōšonas pamatā beja vēļme radeit sovim bārnim īspēju praktiski un aizraujūši apgyut tradicijas, ari taidas, kū ikdīnā sadzeivē vairs napraktizej, kūpā ar vīnaudžim. Tōpēc uz pošu pyrmū Tradiciju skūleņu sanōce kūpā lelōkūtīs munu draugu un paziņu bārni.

Par Latgolas iztukšōšonūs

Drūši vīn jaunīši myusdīnōs, gluži taipat kai es jauneibā, dzanās pakaļ pēc kaut kaidas lelōs karjeras voi izaugsmes, tūmār lela daļa šūbreid nu vysmoz maņ zynomūs paziņu lūka ir nūguruši nu piļsātas un ļūti grybātu dzeivōt laukūs. Bet, nu ūtras puses, ir bailes un naziņa, voi te byus pīteikamas īspējas, tys ir, golvonūkōrt dorba īspējas. Un, prūtams, lai varātu kaut kū sōkt, ir jōbyut pamata kapitalam. Taipat ari, ja cylvāks Reigā ir ījyugts dorbā, kod ir tikai dorbs -- mōjas, dorbs -- mōjas, tod ir gryuts izkōpt nu tō ritiņa. Ja laukūs nav gimines un rodu apkōrt, kuri var paleidzēt ar pōrsaceļšonu un byut teiri praktisks atbolsts, kaut vai pīskotūt bārnus, kamer jōnūkōrtoj kaidas dareišonas, tod ir gryuts. Vēļ vīns īmeslis tam, kōpēc, munuprōt, izatukšojās lauki, ir taids, ka ir pazuduse vasala paaudze, kas turātu sasaisti ar šū vītu. Ir skumeigi vārōt tōs daudzōs vacōs mōjas, kurom mes braucam garom un parosti ar nūpyutu nūsaskotamēs, ka kōrtejō mōja ir sabrukuse voi nūjaukta leidz pamatim, jo kaids ir pajēmis zemi nūmā, jo napīcīšamas apsaimnīkōšonas plateibas. Ja byutu paaudze, kas tur regulari atsagrīztūs un uzturātu saikni ar tū vītu, varbyut byutu cytaidōk. Munuprōt, ja tagad, pīmāram, byutu daudz vairōk mōju ar īspēju tōs nūpērkt par pīejamom cenom un mōju, kurōs byutu īspējams uzreiz īsavōktīs un dzeivōt, tod varbyut tei situacija byutu sovaidōka. Jo interese par atsagrīsšonu pi dobas kļyust arvīn lelōka, īpaši tim, kas pīdzeivōjuši izdegšonas pazeimes piļsātā un ir nūlēmuši bārnus audzynōt dobas īskautā vidē. Tei ir taida, munuprōt, nabeidzama diskusija par tū, kōpēc lauki izmērst, -- voi tōpēc, ka jaunīši aizbrauc, voi tōpēc, ka nav pīteikami daudz īspēju. Jo, ja te byutu cylvāki, te byutu ari vērts atstōt un saglobōt infrastrukturu. Bet, ja cylvāku nav, tod infrastruktura nateik lītōta un leidz ar tū ari tei teik optimizēta nu vaļsts vadeitōju puses.

Par spāka olūtim

Vysvairōk spāka maņ pošai personeigi dūd doba un tei sajyuta, ka, dzeivojūt laukūs, lauku mōjā, nivīns uz tevi naskotōs pōri balkonam voi cauri cytam lūgam kaut kaidā pīktajā stōvā. Lauku mōjā tu vari izskrīt bosom kōjom un pastaigōt pa pļovu. Salaseit pukes un dzeivōt pavysam cytā ritmā. Tai kai cylvāks ir dobas byutne, byušona dobā vīnnūzeimeigi dūd lelōku spāku un dzeivesprīku.

Iveta LEIKUMA
Jeļenas AVSJUKEVIČAS foto

Miers un medus pierobežā

Kamēr pasaulē valda nemiers un ģeopolitiskie viļņojumi pierobežas zonā liek saspringt, Krāslavas novada Skaistas pagastā rit savs - dabas diktēts - ritms. Šeit, dabas parka teritorijā pie teiksmainā Drīdža ezera krastiem, Anna Krumpāne kopā ar ģimeni saimnieko bioloģiskajā saimniecībā "Mežābeles".

Anna Krumpāne ir sertificēta ginekoloģe, dzemdību speciāliste un praktizējoša apiterapeite, kura biškopības produktus un metodes pielieto veselības uzlabošanā, ginekoloģijā un neauglības ārstēšanā. Saimniecība nupat izskanējusi valsts mērogā, godam pārstāvot novadu un saņemot atzinību prestižajā konkursā "Sējējs 2026".

Pirmās oktobra svētdienas rītā saimniecībā "Mežābeles" klusumu nomainīja simtiem soļu un dzīvīgas čalas. Saimniece Anna Krumpāne šeit uzņēma Krāslavas novada TIC organizētā tradicionālā Rudens pārgājiena 160 dalībniekus, piedāvājot tiem spēcinošu cienastu tieši Drīdža ezera krastā. Ar Annu tikāmies pašā pasākuma virpulī, lai aprunātos, kā pierobežā izdodas saglabāt neizsīkstošu viesmīlību, kur pati saimniece smeļas spēku tik vērienīgiem darbiem un kā šodien šeit, rokas stiepiena attālumā no robežas, tiek sargāta miera un drošības sajūta.

No "Labākās sajūtu vietas" līdz valsts atzinībai

Apsaimniekojot 20 hektārus aramzemes un rūpējoties par vairāk nekā 50 bišu saimēm, Anna Krumpāne ir radījusi vietu, kur biškopība cieši savijas ar Latgales dabu un patiesu viesmīlību. Saimniecībā ir viesu nams, kurā naktsmājas piedāvā 11 viesiem, tradicionālā un “melnā” pirts, kā arī bišu namiņš apiterapijai. Saimniecība jau iepriekš saņēmusi Krāslavas novada balvu kā "Labākā sajūtu vieta", bet šoruden saņemtā "Sējēja" pateicība pierāda – mīlestība pret savu darbu nes augļus.

“Sajūtas bija burvīgas. Pirmkārt, tas bija liels pārsteigums, ka es tādā nelielā saimniecībā kā “Mežābeles” tiku ievērota un novērtēta līdzās Latvijas lielajām saimniecībām, kurās apsaimnieko 500 un vairāk hektāru zemes,” saka Anna par Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs 2026” Pateicības rakstu nominācijā “Bioloģiskā lauku saimniecība”.

"Mežābelēs" bites vāc medu no bioloģiski tīrām pļavām, top ārstniecības augu tējas un saimnieki arvien labprāt uzņem tūristu grupas, kas meklē patvērumu no pilsētas stresa. Tomēr lauku darbi nav tikai romantika – tas ir  ikdienas darbs.

Dzīve pierobežā: sardzē par savu zemi un sirdsmieru

Dzīvojot Krāslavas novadā, pēdējā laikā drošības izaicinājumi un ziņas par pierobežas situāciju ir neizbēgama ikdienas sastāvdaļa. Tomēr vietējie iedzīvotāji pierāda, ka panikai šeit nav vietas. Anna neslēpj, ka situācija liek būt modriem, taču vienlaikus tā ir iemācījusi vēl vairāk novērtēt māju sajūtu un savējo atbalstu.

“Tūristu plūsmu šogad ārkārtas situācijas ļoti ietekmēja. 24. maijā drons iekrita Drīdža ezerā tepat pie manas mājas. Mēs nenobijāmies. Mēs te dzīvojam, strādājam. Tūristu, protams, kļuva mazāk. Tāpat jau te pierobežā nav viegli. Attālums no Rīgas ir 270 km, un dažbrīd šķiet, ka viss notiek tikai Rīgā, toties mums šeit ir ļoti tīra daba. Tas man ļoti, ļoti patīk, un arī veselībai tas ir ļoti labi. Tīrs gaiss, tīrs Drīdža ezera ūdens tepat pie mājas, miers un klusums. Ezera krasts pie manas mājas ir lēzens, tīras smiltis, te var spēlēties bērni, te var klausīties putnu dziesmas, makšķerēt. Nokrita tas viens drons, nu nokrita, bet dzīve tāpēc neapstājās. Dzīve turpinās, un es esmu laimīga, ka varu dzīvot tik burvīgā vietā Dieva mierā.”

Pierobežas tuvums, pēc saimnieces vārdiem, cilvēkus nevis attālina, bet tieši pretēji – saliedē. Kopienas gars un apziņa, ka krīzes brīdī neviens netiks atstāts viens pats, sniedz vislielāko drošības garantu.

Kur smelties spēku? Atbilde slēpjas dabā

Kad ikdienas darbi un fonā esošās ziņas sāk nomākt, Anna dodas turpat, kur ved savus viesus – dabas sirdī. Drīdža ezera krasts, mājas, ģimene, bišu zumēšana, medus un pašu vāktas tējas tase ir viņas personīgā recepte līdzsvara atgūšanai.

Anna saka: “Mans lielākais spēka avots ir manas bites. Tad, kad es strādāju dzemdību nodaļā, pēc darba, sevišķi nakts dežūrām, kad ir pieņemtas dzemdības, šķiet, ka iztērēta visa enerģija. Atbraucu mājās, pienāku pie sava bišu stropa, pielieku rokas un sajūtu dievišķu enerģijas plūsmu, it kā bišu saime mani uzrunātu. Es nomierinos, atpūšos un atgūstu spēku. Es domāju: “Skaistā bišu māte, tu spēj organizēt savu saimi, kurā ir ap 50 tūkstošiem bišu, bet manā dzemdību nodaļā ir tikai ap 20 cilvēkiem, dod man spēku un enerģiju!” - un es to saņemu. Es esmu ļoti pateicīga šai skaistajai dabai, tā dod man spēku – tīrais gaiss, tīrais Drīdža ūdens, kurā es katru rītu un vakaru eju peldēties. Paguļu savā bišu namiņā, nomierinu nervus, visas manas šūnas ir kārtībā. Tā es te dzīvoju. Labāku vietu šobrīd es nevaru iedomāties. Aizbraukusi uz lielpilsētu, es varu tur būt pāris dienas, pēc tam man kļūst grūti un es steidzos atpakaļ uz savām “Mežābelēm” Drīdža ezera krastā - skaistākajā vietā Latgalē.”

Vienmēr gaidīti “Mežābelēs”

“Mīļie cilvēki, jūs vienmēr esat gaidīti “Mežābelēs”. Pacienāsim jūs ar Drīdža ezera zivju zupu, zāļu tēju un, protams, ar medu, ko sanesušas mūsu čaklās bites,” aicina Anna.

Noslēdzot sarunu, Anna Krumpāne novēl ikvienam Latvijas iedzīvotājam nepazaudēt saikni ar savām saknēm un zemi.

Iveta LEIKUMA
Autores foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.  Par saturu atbild laikraksts “Ezerzeme”. 
#sif_maf2026