Zaļā Latgale: Saruna ar Agitu Pusvilku par ātro modi, tekstila atkritumiem un apģērba atkārtotu izmantošanu

– Cik liela patiesībā ir tekstila ietekme uz klimatu un vidi?

– Par tekstilu noteikti ir vērts runāt klimata pārmaiņu kontekstā, jo tā radīšanas procesā tiek izmantoti ļoti daudzi resursi. Katram tekstilam ir izejmateriāls un šķiedras, no kurām tas tiek ražots. Lai izaudzētu izejvielu, to novāktu, pārstrādātu šķiedrā, aust vai adīt, sašūt apģērbu un nogādāt to līdz patērētājam, nepieciešami resursi. Arī mēs, lietotāji, turpinām šo resursu patēriņu, jo apģērbs ir jāmazgā, jāžāvē un dažkārt jāgludina. Dzīves cikla noslēgumā rodas jautājums, kas ar šo apģērbu notiek tālāk.

– Cik daudz tekstila mēs vispār izmetam?

– Tā ir ļoti liela problēma, īpaši tā dēvētajās globālo Ziemeļu valstīs, pie kurām pieder arī Eiropa. Mēs ikdienā šo atkritumu apjomu īsti neredzam - redzam savu skapi un pakaramos, bet neredzam, kas notiek pēc tam, kad apģērbu vairs negribam vai nevaram lietot. Vecāki dati rāda, ka viens cilvēks gadā tekstila atkritumos nodod aptuveni 19 kilogramus. Tas nav tikai apģērbs - tajā ietilpst arī apavi, mājas tekstils, gultas veļa, dvieļi un citi tekstilizstrādājumi.

– Kāpēc tekstila atkritumu kļūst arvien vairāk? Vai pie vainas ir mode un zemās cenas?

– Tas noteikti ir viens no būtiskākajiem iemesliem. Šeit jārunā par ātro modi. Agrāk daudzi zīmoli piedāvājumu mainīja pāris reizes gadā, bet tagad ir ātrās modes zīmoli, kuriem ir sešas, astoņas vai pat vēl vairāk kolekciju, un dažkārt piedāvājums mainās ik pēc pāris nedēļām. Mums gribas labi izskatīties un justies, un, ja apģērbu var iegādāties ļoti lēti, ir viegli to mainīt biežāk, nekā nepieciešams.

Taču ātrā mode nav ilgtspējīgs biznesa modelis. Mēs esam dzirdējuši par ļoti lētu darbaspēku, piemēram, Bangladešā, kur tiek ražots arī mūsu iecienīto zīmolu apģērbs. Daļa apģērba tiek ražota apstākļos, kas nav cilvēkam cienīgi. Turklāt lēts apģērbs bieži ātri nolietojas - pēc dažām mazgāšanas reizēm tas var savelties, izdilt vai zaudēt izskatu. Tātad cena veikalā var būt zema, bet ietekmes, kas stāv aiz šī apģērba gabala, ir ļoti augstas.

– Vai ilgtspējīgāk ir pirkt tikai dārgu apģērbu?

– Nē, augstāka cena pati par sevi nav ilgtspējas garantija. Tā nepasaka, vai cilvēkiem, kuri apģērbu ražojuši, ir godīgi samaksāts par darbu, vai izmantotās šķiedras būs pārstrādājamas un cik ilgi apģērbs kalpos. Ilgtspējīga garderobe var sākties ar vienkāršu lietu - turpināt izmantot to, kas mums jau ir, un neatvadīties no apģērba tikai tāpēc, ka tas ir apnicis. Svarīga ir arī apģērba kopšana. Mēs dažkārt mazgājam apģērbu pēc katras valkāšanas reizes, lai gan tas ne vienmēr ir nepieciešams, un mazgāšana apģērbu nolieto. Vērtīga alternatīva ir arī lietoto apģērbu veikali, kuros par pieejamu cenu iespējams atrast kvalitatīvas lietas. Tāpēc jāvērtē ne tikai cena, bet arī materiāls, kvalitāte un kalpošanas ilgums.

– Ja apģērbs vairs nav vajadzīgs, ko ar to darīt?

– Vispirms katrs apģērba gabals jāizvērtē individuāli. Nav prātīgi vienā maisā salikt ļoti nonēsātu, saplēstu un neizmazgājamu tekstilu ar blūzi, kas vienkārši kļuvusi par mazu vai vairs nepatīk. Ja apģērbu vēl var izmantot, to var atdot ģimenei vai draugiem, samainīties, īpaši ar bērnu drēbēm, ziedot labdarībai vai pārdot. Ja šādu iespēju nav, tekstilu var nodot šķirošanas konteinerā. Apģērbam jābūt sausam un tīram, un tas jāievieto slēgtā maisā. Tekstila konteinerā nevajadzētu likt slapju, ļoti netīru vai ar eļļu piesūkušos tekstilu, jo tas var sabojāt arī pārējo materiālu. Tā kā apsaimniekotāju prasības var nedaudz atšķirties, neskaidrību gadījumā jānoskaidro konkrētā reģiona apsaimniekotāja noteikumi.

– Kas ar apģērbu notiek pēc tam, kad tas nonācis tekstila konteinerā?

– Ceļi ir dažādi. Daļa vēl lietojamā apģērba tiek eksportēta, daļa var nonākt labdarības veikalos vai pie cilvēkiem, kuriem nepieciešams apģērbs. Savukārt tekstils, kas vairs nav piemērots valkāšanai, var tikt izmantots tehniskām vajadzībām, piemēram, autoservisos, kur tas turpina savu dzīvi citā kvalitātē.

– Jūsu darbā ir bijis arī projekts, kurā tekstila atlikumiem tiek dota jauna dzīve. Izstāstiet par to.

– Latvijā kopā ar sociālo uzņēmumu “Visi var” un tekstila nozares pārstāvjiem meklējām veidus, kā tekstila ražošanas atlikumus un atkritumos nonākušo tekstilu pārveidot ilgtspējīgos suvenīros un citos produktos. Projekta mērķis ir līdz 2030. gadam būtiski samazināt tekstila atkritumu apjomu. Latvijā praktiski skatījāmies, kas ir tekstila ražošanas atlikumi un kā tos izmantot. Tika modelētas suvenīru idejas, kuras varētu ražot, šujot un aužot, iesaistot cilvēkus ar invaliditāti un viņu ģimenes.

– Kādi bija rezultāti?

– No dažādām idejām tika izvēlēti trīs modeļi. Viens no tiem bija no džinsa biksēm pārveidota soma. No auduma eģēm tika veidotas galda salvetes, bet no dažādiem adītiem un austiem tekstilmateriāliem - citi izstrādājumi. Procesā iesaistījām arī profesionālo un tehnisko skolu topošos dizainerus, tostarp Daugavpils Saules skolas jauniešus. Tas bija vērtīgi, jo jauniešiem tekstils kā radoša tēma ir interesants, un vienlaikus viņus var iesaistīt sarunā par atkritumu samazināšanu.

– Vai Latvija tekstila aprites jomā jau ir izdarījusi pietiekami?

– Noteikti nevar teikt, ka viss ir sakārtots, taču Latvijai ir arī ar ko lepoties. Ražotāju atbildības sistēma tekstilam Latvijā tika ieviesta 2024. gadā. Tas nozīmē, ka ražotājam jāuzņemas lielāka atbildība par to, kas ar tekstilu notiek pēc tam, kad tas vairs netiek valkāts. Tas mudina domāt, kā apģērbs tiek ražots, kādas šķiedras tiek izmantotas, vai tās būs pārstrādājamas, cik ilgi apģērbs kalpos un ko ar to varēs darīt dzīves cikla beigās. Arī mums kā patērētājiem ir sava atbildība. Ir vērts skatīties uz apģērba sastāvu. Jo vienkāršāks šķiedru sastāvs, jo vieglāk materiālu pēc tam pārstrādāt. Kokvilna, vilna un lins ir vienkāršāki piemēri. Ja audumā sajauktas daudzas dažādas šķiedras, pārstrāde kļūst sarežģītāka.

– Ko jūs ieteiktu tieši Latgalei?

– Vispirms izmantot tās iespējas, kas jau ir. Mainīties ar apģērbu draugu un radu lokā, īpaši bērnu drēbēm, ir vienkāršs risinājums. Svarīgi, lai atkritumu apsaimniekotāji nodrošinātu iespēju tekstilu nodot iespējami tuvu cilvēka dzīvesvietai, jo katrs lieks brauciens palielina transporta ietekmi uz vidi.

Latgalē noteikti varētu vairāk izmantot vietējo cilvēku rokdarbu un labošanas prasmes. Apģērba salabošana pagarina tā dzīvi, turklāt labošanu var pārvērst arī par radošu procesu. Ne vienmēr bojājums jānoslēpj - to var padarīt par unikālu dizaina elementu. Tā var rasties arī jaunas prasmes, pakalpojumi un biznesa idejas.

Ļoti svarīga ir izglītošana skolās un ārpus tām. Darbs ar Daugavpils Saules skolas jauniešiem parādīja, ka tekstils viņus interesē. Savukārt pašvaldībām ir iespēja atbalstīt iniciatīvas ar telpām, finansējumu vai materiāliem, lai cilvēki varētu satikties, mainīties ar apģērbu un apgūt labošanas un radošās prasmes.

Tekstila ilgtspēja sākas nevis brīdī, kad veco apģērbu ieliekam konteinerā, bet tajā mirklī, kad pirms jauna pirkuma sev pajautājam - vai man tas patiešām ir vajadzīgs?

Projektu “Radio Alise Plus sabiedrības informēšanas projekts “Zaļais dialogs un pārmaiņas Latgalē”” līdzfinansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta līdzekļiem.