Zaļā Latgale: Saruna ar Aivaru Pudānu par atkritumu šķirošanu, sabiedrības paradumiem un atkritumu apsaimniekošanas izaicinājumiem Latgalē

Lai rastu atbildes, kāpēc atkritumu šķirošana ir tik būtiska, kā tā ietekmē vidi, klimata pārmaiņas un arī mūsu maciņus, kādi ir lielākie izaicinājumi atkritumu apsaimniekošanā un ko ikviens iedzīvotājs var darīt labāk, radio Alise Plus raidījuma vadītāja Inga Zelča aicināja uz sarunu “AADSO” valdes locekli Aivaru Pudānu, kura ikdiena cieši saistīta ar atkritumu apsaimniekošanu un šķirošanu.

- Kāda šobrīd ir iedzīvotāju attieksme pret atkritumu šķirošanu? Vai cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki?

- Ir ļoti apzinīgi iedzīvotāji, kuri šķiro un saprot, kāpēc tas ir nepieciešams. Mums ir aptuveni 100 vietas, kur izvietoti dalītās vākšanas konteineri – stiklam, iepakojumam un bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem. Tomēr vēl joprojām ir cilvēki, kuri nešķiro. Dažkārt tiek uzskatīts, ka atkritumu šķirošana ir tikai uzņēmuma vai pašvaldības uzdevums. Tā tas nav. Šķirošana sākas katrā mājsaimniecībā.

- Vai šķirošana ietekmē arī iedzīvotāju maciņus?

- Noteikti. Bieži vien cilvēki cer, ka, sākot šķirot, atkritumu apsaimniekošanas tarifs uzreiz samazināsies. Tā gluži nenotiek, taču šķirošana palīdz bremzēt tarifa pieaugumu. Viens no būtiskākajiem faktoriem ir dabas resursu nodoklis par noglabātajiem atkritumiem. Šobrīd tas ir 130 eiro par vienu tonnu. Ja mēs atkritumus sašķirojam un, piemēram, plastmasu, stiklu, skārdenes vai metālu nododam pārstrādei, par šo daļu dabas resursu nodoklis nav jāmaksā. Tātad, jo vairāk atkritumu mēs sašķirojam un nenoglabājam, jo mazākas ir izmaksas. Tas ir ļoti būtisks arguments arī no ekonomiskā viedokļa.

- Tomēr nereti dzirdams arguments – kāpēc šķirot, ja uzņēmums tāpat visu vēlreiz pāršķiro?

- Tā ir viena no izplatītākajām pārliecībām, un praksē tā rada lielas problēmas. Ja cilvēki nešķirotos sadzīves atkritumus vienkārši samet vienā konteinerā, pēc tam uzņēmumam tie visi ir jālaiž caur šķirošanas līniju. Dalīti savāktajiem atkritumiem situācija ir pavisam cita. Ja atkritumi tiek savākti atsevišķi, pārstrādei derīgā materiāla īpatsvars var sasniegt 70–80 procentus. Savukārt no nešķirotiem sadzīves atkritumiem pēc pāršķirošanas iegūstam tikai nelielu daļu pārstrādei derīgu materiālu. Tas nozīmē arī to, ka šķirošana nav tikai skaists sauklis. Tā būtiski samazina darbu, kas jāiegulda atkritumu pāršķirošanā, palielina iegūtā materiāla vērtību un samazina noglabājamo atkritumu daudzumu.

- Kas notiek ar sašķirotajiem materiāliem pēc tam?

- Pēc šķirošanas mēs iegūstam PET pudeles, stiklu, skārdu, metālu, plastmasu un citus materiālus, kurus nodod tālākai pārstrādei. Tātad tas, ko iedzīvotājs pareizi ievieto šķirošanas konteinerā, var kļūt par izejvielu jaunam produktam. Tas ir būtiski arī tāpēc, ka šie materiāli vairs nav jānoglabā poligonā un par tiem nav jāmaksā dabas resursu nodoklis.

- Pastāv arī tā dēvētā “pelēkā” atkritumu apsaimniekošanas zona. Cik liela ir šī problēma?

- Tā ir problēma ne tikai Daugavpilī, bet visā Latvijā. Ja cilvēkam piedāvā izvest atkritumu maisu par dažiem eiro, rodas jautājums – kur šie atkritumi tiek nogādāti? Nereti tie tiek izmesti publiskajos konteineros, un par to samaksā tie iedzīvotāji, kuri savus atkritumus apsaimnieko godprātīgi. Ar šādiem gadījumiem cīnās Valsts vides dienests un pašvaldību policija. Tiek izmantotas arī videokameras, lai konstatētu pārkāpumus.

- Ko šajā situācijā varētu darīt pašvaldības?

- Pašvaldības būtiskākais uzdevums ir nodrošināt, lai iedzīvotāji būtu informēti un lai atkritumu apsaimniekošanas sistēma darbotos. Savukārt cīņa ar nelegālu atkritumu izmešanu ir arī kontrolējošo institūciju uzdevums. Svarīgi ir arī tas, lai cilvēkiem būtu ērti atkritumus nodot. Ja infrastruktūra ir pieejama, bet cilvēks apzināti neievēro noteikumus, tad tā jau ir attieksmes problēma.

- Vai paradumus var mainīt ar izglītošanu?

- Noteikti. Mums ir regulāras ekskursijas uz poligonu, kur cilvēki, īpaši skolēni, var redzēt, kas patiesībā notiek ar atkritumiem pēc tam, kad tie tiek izmesti konteinerā. Bērni bieži domā, ka atkritumi vienkārši pazūd. Taču, atbraucot uz poligonu, viņi redz šķirošanas līniju, rūpnīcu un visu procesu. Tad rodas arī jautājumi un izpratne. Paradumus mainīt ir grūti, bet, ja šķirošanu sāk mācīt jau bērnībā, tas ir daudz vieglāk. Tāpēc izglītošanai skolās ir ļoti liela nozīme.

- Īpaši svarīga ir bioloģisko atkritumu šķirošana. Kas ar tiem notiek?

- Bioloģiskie atkritumi tiek savākti atsevišķi un nogādāti pārstrādei. Rūpnīcā tie nonāk tuneļos, kur baktērijas sadala organisko materiālu un rodas biogāze. To savukārt var izmantot enerģijas ražošanai. Pēc procesa iegūst arī kompostam līdzīgu materiālu, ko var izmantot teritoriju apzaļumošanai. Tātad arī tas, ko mēs virtuvē uztveram kā nevajadzīgu atkritumu, patiesībā var kļūt par resursu.

- Vai iedzīvotājiem ir pieejamas vietas, kur bioloģiskos atkritumus nodot bez maksas?

- Jā. Ir laukumi, kuros fiziskās personas var nodot bioloģiski noārdāmos atkritumus – zāli, lapas, ābolus, citus dārza atkritumus. Tos var atvest jebkurā iepakojumā, bet uz vietas tie jāizber. Šis pakalpojums fiziskām personām ir bez maksas. Tāpat dalītās vākšanas laukumos iespējams nodot dažādu sadzīves tehniku – veļas mazgājamās mašīnas, mikroviļņu krāsnis, ledusskapjus, televizorus un citas ierīces. Arī šādu atkritumu nodošana iedzīvotājiem ir iespēja, lai nebūtu iemesla tos izmest ne tam paredzētā vietā. Fiziskās personas vienu reizi gadā bez maksas var nodot arī četras nolietotas riepas, uzrādot tehnisko pasi.

- Kādi piemēri no citām valstīm varētu būt Latvijai noderīgi?

- Ļoti interesants piemērs ir Nīderlande. Tur apmeklētajā pilsētā aptuveni 200 tūkstošu iedzīvotāju radītie atkritumi nonāk rūpnīcā, kur notiek šķirošana un pārstrāde, bet iegūtie resursi tiek izmantoti arī siltuma un elektroenerģijas ražošanai. Noglabāšanai tiek atstāta tikai pavisam neliela daļa. Tas ir piemērs aprites ekonomikai – atkritumi tiek uztverti nevis tikai kā kaut kas, no kā jāatbrīvojas, bet kā resurss, kuru iespējams izmantot atkārtoti.

- Vai Latvija varētu iet šādu ceļu?

- Eiropas Savienības prasības paredz arvien vairāk samazināt noglabājamo atkritumu daudzumu. Līdz 2030. gadam noglabāšanai būtu jānonāk tikai aptuveni 10 procentiem atkritumu. Lai to sasniegtu, Latvijā būtu nepieciešamas arī reģenerācijas rūpnīcas, kurās atkritumus ar enerģētisko vērtību varētu izmantot siltuma un elektroenerģijas ražošanai. Lietuvā šādas rūpnīcas jau darbojas, bet Latvijā šādu iespēju joprojām ir maz. Daugavpilī šādas rūpnīcas būvniecības iecere savulaik tika apspriesta, taču tā netika īstenota. Šobrīd kā piemērs Latvijā tiek gaidīta Ventspils rūpnīcas darbības sākšana. Ja šāda infrastruktūra attīstīsies, tas varētu būt vēl viens solis, lai samazinātu noglabājamo atkritumu daudzumu.

- Ko jūs gribētu pateikt iedzīvotājiem, kuri vēl joprojām uzskata, ka šķirošana neko būtiski nemaina?

- Jo vairāk iedzīvotāji šķiros, jo mazāk mēs noglabāsim. Jo mazāk noglabāsim, jo mazāk maksāsim dabas resursu nodokli, kas Latvijā ir ļoti augsts. Mūsu reģiona poligonā tiek pieņemti desmitiem tūkstošu tonnu atkritumu gadā, un liela daļa ir nešķiroti sadzīves atkritumi. Ja no šī apjoma mēs jau sākotnēji pārstrādei novirzītu kaut vai pusi, ekonomiskais ieguvums būtu ļoti būtisks. Taču runa nav tikai par naudu. Tā ir mūsu vide, mūsu klimats un mūsu pašu dzīves kvalitāte. Atkritumu šķirošana patiesībā ir atkritumu apsaimniekošana jau savās mājās.

Atkritumu apsaimniekošana sākas nevis poligonā, rūpnīcā vai pašvaldībā, bet katra cilvēka mājās. Pareizi sašķirots atkritums var kļūt par resursu, savukārt nešķirots atkritums nozīmē lielākas izmaksas, lielāku noglabājamo apjomu un lielāku slodzi videi. Tāpēc pārmaiņas nav jāgaida nākotnē – tās sākas ar mūsu ikdienas izvēli šodien.

Projektu “Radio Alise Plus sabiedrības informēšanas projekts “Zaļais dialogs un pārmaiņas Latgalē”” līdzfinansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta līdzekļiem.