Zaļā Latgale: Vai Daugavpils ir gatava pārsēsties uz velosipēdiem? Saruna ar Sandru Treiju

Velosipēds visā pasaulē arvien vairāk kļūst ne tikai par sporta un atpūtas, bet arī ikdienas pārvietošanās līdzekli. Velokultūra attīstās arī Latvijā, Latgalē un Daugavpilī – pilsētās parādās jauni veloceliņi, velonovietnes, tiek domāts par drošāku infrastruktūru un iespējām cilvēkiem izvēlēties alternatīvas automašīnai. Vienlaikus arvien aktuālāks kļūst jautājums - vai ar izbūvētiem veloceliņiem vien pietiek, lai cilvēki patiešām pārsēstos uz velosipēdu?

Lai noskaidrotu, kāda ir faktiskā situācija Daugavpilī, 2024. gadā tika veikts pētījums “Daugavpils valstspilsētas veloinfrastruktūra”. Tajā analizēta pilsētas veloinfrastruktūra, velosipēdu novietnes, velobraukšanas iespējas un iedzīvotāju paradumi, kā arī veikta iedzīvotāju aptauja. Pētījums ļauj ieraudzīt ne tikai to, kas pilsētā jau ir izveidots, bet arī būtiskākās problēmas - infrastruktūras sadrumstalotību, drošības jautājumus, velonovietņu trūkumu un iedzīvotāju paradumus.

Lai rastu atbildes, kāpēc Daugavpilī velosipēds vēl nav kļuvis par tik ierastu ikdienas pārvietošanās līdzekli kā automašīna, kādas ir pilsētas iespējas un ko būtu nepieciešams mainīt, radio Alise Plus raidījuma vadītāja Inga Zelča aicināja uz sarunu vienu no pētījuma autorēm - Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta profesori Sandru Treiju.

– Kas īsti ir zaļā mobilitāte un kāpēc par to jārunā arī Daugavpilī?

– Zaļā mobilitāte ir pretreakcija arvien pieaugošajai automobilizācijai. Līdz ar automašīnu skaita pieaugumu pilsētās palielinās arī tādas blakusparādības kā gaisa piesārņojums, troksnis un mazkustīgs dzīvesveids. Zaļā mobilitāte nozīmē pārvietošanos ar kājām, velosipēdu un citiem aktīvās mobilitātes veidiem, kā arī sabiedriskā transporta izmantošanu, kas ļauj ar mazāku resursu patēriņu pārvietot lielāku cilvēku skaitu. Arī Daugavpilī redzam līdzīgas tendences – pieaug automašīnu skaits, troksnis un piesārņojums.

– Pētījumā runājat arī par transporta nabadzību. Ko tas nozīmē?

– Transporta nabadzība nozīmē ierobežotas iespējas nokļūt vietās, kur cilvēkam nepieciešams nokļūt. Eiropā redzam, ka lielie centri piesaista iedzīvotājus, darbavietas un investīcijas, bet attālāki reģioni kļūst mazāk apdzīvoti. Tur cilvēkiem tāpat ir nepieciešams pārvietoties, taču iespējas var būt ierobežotākas. Šī problēma nav tikai mazāk turīgu valstu jautājums - līdzīgas problēmas ir arī Skandināvijā.

– Ko par Daugavpils iedzīvotāju pārvietošanās paradumiem parāda pētījuma aptauja?

– Aptauja tika veikta 2024. gada septembrī-novembrī. Rezultāti ir indikatīvi, tāpēc tos nevar attiecināt uz visu pilsētas iedzīvotāju kopumu, taču tie ļauj ieraudzīt tendences. 35,6% aptaujāto ikdienā pārvietojas ar privāto automašīnu, 28,7% izmanto sabiedrisko transportu, bet 34,5% ir kājāmgājēji. Vienlaikus vairāk nekā 70% respondentu – precīzi 73,6% – norādīja, ka līdz savam biežākajam galamērķim nokļūst 10–20 minūtēs. Tas parāda Daugavpils potenciālu aktīvai mobilitātei - pilsētas mērogs daudzus galamērķus ļauj sasniegt salīdzinoši īsā laikā.

– Tomēr velosipēdu ikdienā izmanto neliela daļa iedzīvotāju...

– Jā. Aptaujā gandrīz 9% respondentu norādīja, ka ar velosipēdu pārvietojas ikdienā. 37% ar velosipēdu brauc tikai dažas reizes gadā, 13% - galvenokārt brīvdienās. 34% velosipēdu izmanto atpūtai, 9% sportam un treniņiem, bet 8% – lai dotos uz darbu. Tas nozīmē, ka velosipēds Daugavpilī pārsvarā vēl tiek uztverts kā atpūtas vai sporta līdzeklis, nevis ikdienas transports.

– Kāpēc cilvēki tomēr neizvēlas velosipēdu?

– Iemesli ir dažādi. 15,3% respondentu minēja drošību, 14,1% - piemērotu veloceliņu trūkumu saviem galamērķiem, bet vēl 14,1% norādīja, ka viņiem nav velosipēda. Tika minēta arī drošas velosipēda glabāšanas problēma dzīvesvietā, darbā vai mācību iestādē. Būtiska ir arī paradumu noturība - ja cilvēks gadiem ilgi ir pārvietojies ar automašīnu vai sabiedrisko transportu, viņam ir grūti pēkšņi mainīt šo izvēli.

– Kā jūs vērtējat Daugavpils veloinfrastruktūru?

– Daugavpilī ir daudzveidīga veloinfrastruktūra. Saskaņā ar 2024. gada pētījuma datiem pilsētā bija apzināti aptuveni 1,7 kilometri atsevišķu velosipēdu ceļu, 39,4 kilometri kopīgu gājēju un velosipēdu ceļu un 2,7 kilometri gājēju un velosipēdu ceļu. Ir arī Stropu aktīvās atpūtas un sporta trase, infrastruktūra pie Stropu ezera, velomaršruti un gandrīz 33 kilometrus garais tūrisma maršruts “Daugavpils aplis”.

Taču viena no būtiskākajām problēmām ir infrastruktūras fragmentācija. Veloceļš vienā vietā var būt, bet pēc tam pēkšņi beigties. Cilvēkam jāmeklē cits maršruts vai jāpārvietojas kopā ar autotransportu. Kvalitatīvai veloinfrastruktūrai svarīga ir nepārtrauktība, tiešums un dažādu galamērķu savienojamība. Daugavpilī šis tīkls vēl nav pietiekami vienots. Pētījuma rekomendācijās īpaši izcelta nepieciešamība veidot savienojumus starp Centru, Stropiem, Mežciemu, Grīvu, Ruģeļiem un Ķīmiju.

– Drošība iedzīvotājiem ir īpaši svarīga...

– Drošība ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai cilvēki izvēlētos velosipēdu. Eiropas pilsētu pieredze rāda, ka arvien vairāk tiek meklēti risinājumi, kuros velo infrastruktūra fiziski nodalīta no aktīvās autotransporta plūsmas. Vienkārši ar baltu līniju uzkrāsota velojosla var būt risinājums ielās ar ļoti mērenu satiksmi, bet intensīvākās ielās nepieciešama nopietnāka plānošana. Veloceļam ne vienmēr jāiet blakus galvenajam autoceļam - iespējams meklēt paralēlus, mierīgākus maršrutus, kas ļauj atdalīt velosatiksmi no intensīvas auto plūsmas.

– Pētījumā uzmanība pievērsta arī estētikai. Vai skaista vide tiešām var ietekmēt vēlmi braukt ar velosipēdu?

– Jā. Pētījumi rāda, ka veloceliņa popularitāti un velosatiksmes pieaugumu ietekmē arī estētika. Ja maršruts ved caur parku, zaļo zonu, gar vēsturisku apbūvi vai upes krastu, brauciens cilvēkam ir patīkamāks.

– Vēl viens praktisks jautājums - kur velosipēdu atstāt?

– Tā ir ļoti būtiska problēma. Pētījumā redzam, ka pilsētā trūkst velonovietņu pie darbavietām, tirdzniecības centriem, atpūtas vietām, izglītības un medicīnas iestādēm. Turklāt daļa esošo novietņu neatbilst mūsdienu velosipēdu parametriem un drošības prasībām. Aptaujā 21% respondentu norādīja, ka velosipēdu glabā dzīvoklī, 18% – mājas pagrabā un tikpat - mājas pagalmā. Ja pie dzīvesvietas būtu slēgta velonovietne, to izmantotu 39% respondentu. Tas ir ļoti konkrēts signāls par vajadzību pēc drošas velosipēdu novietošanas pie mājām.

– Ko var darīt, lai cilvēki velosipēdu izmantotu biežāk?

– Nepieciešams komplekss risinājums. Pirmkārt, droša un savienota infrastruktūra. Otrkārt, pilotprojekti - pirms ieguldīt lielus līdzekļus, var izmēģināt konkrētu ielas posmu vai maršrutu un pēc tam izmērīt rezultātu. Treškārt, sabiedrības izglītošana un informēšana.
Ļoti svarīgi ir paradumi, kas veidojas bērnībā. Tartu un Minsteres pieredze rāda, ka skolas var būt aktīvas velokultūras veidotājas. Nozīme ir arī viedokļu līderiem – ja sabiedrībā pazīstami cilvēki ikdienā pārvietojas ar velosipēdu, tas ietekmē priekšstatus par to, kas ir normāls pārvietošanās veids.

– Ja jums būtu jānosauc trīs prioritātes Daugavpilij, kas tās būtu?

– Pirmā - droša un ērta velosipēdu novietošana pie dzīvesvietas. Velosatiksmes ķēde nesastāv tikai no veloceliņa - ir nepieciešams savienojums starp mājām, darbavietām, mācību iestādēm un citiem galamērķiem, un katrā no šiem punktiem velosipēdam jābūt kur droši novietoties. Otrā – pilotprojekti un eksperimentāli risinājumi, lai pārbaudītu, kas konkrētajā pilsētvidē darbojas. Trešā - sabiedrības izglītošana un velokultūras popularizēšana saprotamā un arī bērniem un jauniešiem saistošā veidā.

Pētījums parāda, ka Daugavpilī ir potenciāls velosipēdu izmantot vairāk. Taču ar atsevišķiem veloceliņiem vien nepietiek. Vajadzīgs vienots tīkls, drošība, velonovietnes, dati par velosatiksmi un iespēja cilvēkiem pamēģināt. Velosipēds var kļūt ne tikai par atpūtas līdzekli, bet par ērtu, veselīgu un ekonomisku ikdienas pārvietošanās veidu.

Projektu “Radio Alise Plus sabiedrības informēšanas projekts “Zaļais dialogs un pārmaiņas Latgalē”” līdzfinansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta līdzekļiem.