Zaļā Latgale: Saruna ar Jāni Zirnīti par elektroauto lietošanas pieredzi daudzbērnu ģimenē Latgales laukos

Lai noskaidrotu, kā elektroauto darbojas reālos apstākļos, radio Alise Plus raidījuma vadītāja Inga Zelča uz sarunu aicināja Jāni Zirnīti – četru bērnu tēvu, kurš kopā ar ģimeni dzīvo Ludzas novadā, netālu no Latvijas–Krievijas robežas. Lai gan sākotnēji tieši Jānis pats bija viens no lielākajiem skeptiķiem elektroauto iegādei, tomēr pirms gada tieši viņa ģimenes ikdienā ienāca elektroauto. Šodien Jānis atzīst, ka dzīve bez elektroauto viņam vairs nav iedomājama. Sarunā Jānis dalīsies savā pieredzē par lēmuma pieņemšanu, valsts atbalsta programmu, elektroauto ekspluatāciju laukos un to, vai bažas, kas sabiedrībā bieži tiek paustas, atbilst realitātei.

– Jāni, pastāstiet nedaudz par sevi, savu ģimeni un jūsu visu ikdienu.

– Esmu tāds parasts vidusmēra latvietis. Kopā ar sievu audzinām četrus bērnus. Jau aptuveni 18 gadus dzīvojam Latgalē, Ludzas pusē, tikai dažus kilometrus no Krievijas robežas. Dzīvojam lauku īpašumā meža vidū, un bez automašīnas ikdienu šeit iedomāties ir ļoti grūti. Strādāju attālināti ar datoru, taču bērni mācās skolās, ir jādodas uz veikaliem, dažādām aktivitātēm, jābrauc uz Ludzu, Kārsavu, Rēzekni. Auto mums nav greznība – tā ir nepieciešamība. Gadā nobraucam aptuveni 30 tūkstošus kilometru.

– Pirms elektroauto izmantojāt tradicionālās automašīnas?

– Protams. Man ir bijušas dažādas automašīnas – gan benzīna, gan dīzeļa. Audi, Volkswagen Passat, Citroën un citas. Arī šobrīd ģimenē vēl ir septiņvietīgs Citroën, kas nepieciešams lielākiem braucieniem visai ģimenei. Tomēr aptuveni 95 procentus ikdienas braucienu šobrīd veicam ar elektroauto.

– Kā radās doma iegādāties elektroauto?

– Patiesībā doma neradās man. Tieši otrādi – es biju ļoti kategoriski pret. Man bija liela skepse pret elektroauto. Ja godīgi, es biju tas cilvēks, kurš teica: „Nē, nekādā gadījumā!” Liels nopelns ir manam draugam, kurš ļoti aktīvi mudināja paskatīties uz šo iespēju. Viņš pastāstīja par valsts atbalsta programmu daudzbērnu ģimenēm un burtiski piespieda mani padomāt par šo variantu. Un rezultāts ir lielisks, esmu ļoti priecīgs, ka pieņēmu šo lēmumu.

– Saistībā ar elektroauto iegādi, kas Jūs visvairāk biedēja?

– Nezināmais. Es neko nezināju par elektroauto. Biju dzirdējis dažādus viedokļus – gan labus, gan ļoti sliktus. Bija bažas par baterijām, nobraukumu, ziemas apstākļiem, remontiem. Cilvēki runā ļoti dažādi, un tas rada nedrošību. Tā bija pilnīgi jauna pasaule, kuru nebiju iepazinis.

– Kas tomēr lika mainīt domas?

– Sākām pētīt informāciju. Lasījām rakstus, skatījāmies video, interesējāmies par citu cilvēku pieredzi. Bet galvenais arguments bija valsts atbalsta programma. Ja šādas programmas nebūtu, visticamāk, mēs elektroauto nebūtu iegādājušies. Risks šķita pārāk liels.

– Vai varat sīkāk izstāstīt, kā darbojas šī atbalsta programma?

– Mūsu gadījumā viss ļoti veiksmīgi sakrita. Mēs nodevām veco automašīnu utilizācijai, par ko saņēmām papildu atbalstu. Tāpat daudzbērnu ģimenēm bija pieejams finansējums. Rezultātā automašīna, kuras tirgus vērtība bija gandrīz 9000 eiro, mums izmaksāja aptuveni 2000 eiro. Tādā situācijā atteikties bija ļoti grūti.

– Kādu elektroauto Jūs izvēlējāties?

– Renault Zoe. Tā ir desmit gadus veca, bet ļoti maz lietota automašīna. Protams, tā nav pati jaunākā tehnoloģija, bet tieši tāpēc mūsu pieredze ir interesanta. Ja ar pirmās paaudzes elektroauto iespējams veiksmīgi dzīvot laukos, tad ar jaunajiem modeļiem tas ir vēl vienkāršāk.

– Kā ģimene uztvēra jūsu lēmumu par elektroauto iegādi?

– Smieklīgākais ir tas, ka vienīgais skeptiķis biju es. Sieva bija sajūsmā jau no paša sākuma. Arī bērni bija priecīgi. Patiesībā manas bažas vairāk bija saistītas ar tehniskajiem jautājumiem, jo es pats remontēju automašīnas un man rūpēja, kā tas viss darbosies praksē.

– Vai dokumentu kārtošana bija sarežģīta, vai sajutāt birokrātijas slogu?

– Nē, pārsteidzoši vienkārša. Daudzi baidās no birokrātijas, bet manā gadījumā viss notika ļoti ātri un saprotami. Vajadzēja aizpildīt dokumentus, izmantot elektronisko parakstu, un lielākā daļa procesa bija sakārtota.

– Kā elektroauto mainīja Jūsu ikdienas paradumus?

– Sākumā bija jāpierod. Pirmie mēneši bija satraukuma pilni. Visu laiku skatījos, cik kilometru vēl var nobraukt, domāju, kur uzlādēt, cik ilgi būs jāgaida. Bet pēc laika tas kļuva par ieradumu. Tagad, atbraucot mājās, automātiski pieslēdzu auto uzlādei. No rīta automašīna ir pilna un gatava braucienam.

– Kā ir ar izmaksām? Vai ienākot ģimenē elektrtoauto sajutāt kādas izmaiņas?

– Ļoti būtisks ieguvums ir tieši ekspluatācijas izmaksas. Mūsu ģimene gadā nobrauc aptuveni 30 tūkstošus kilometru, un ekonomija salīdzinājumā ar benzīna vai dīzeļa automašīnu ir ļoti jūtama. Protams, pieaug elektroenerģijas patēriņš mājās, taču kopējie izdevumi ir daudz mazāki nekā degvielai. Es rēķinu, ka mēnesī ekonomija var sasniegt pat 200 eiro.

– Kā ir ar garākiem braucieniem?

– Tas ir jautājums, kur jāplāno. Līdz Rīgai mums ir aptuveni 270 kilometri. Ar mūsu elektroauto tas nav vienā piegājienā izdarāms, īpaši ziemā. Brauciens ir jāizplāno, jāzina, kur būs uzlādes vietas. Tas ir iespējams, bet prasa nedaudz vairāk laika un sagatavošanās.

– Vai uzlādes infrastruktūra Latvijā ir pietiekama?

– Salīdzinot ar situāciju pirms gada, uzlādes vietu ir krietni vairāk. Tomēr Latgalē joprojām ir jūtams servisu un infrastruktūras trūkums. Ja runājam par uzlādi, problēmu kļūst arvien mazāk. Ja runājam par remontiem, tad situācija ir sarežģītāka.

– Tātad lielākā problēma ir serviss?

– Jā. Godīgi sakot, Latgalē es nezinu nevienu servisu, kas specializētos elektroauto remontā. Ja rodas nopietnāka problēma, jādomā par Rīgu. Tas ir jautājums, par kuru uzņēmējiem noteikti vajadzētu domāt, jo elektroauto skaits pieaug.

– Šogad bija ļoti barga ziema, kā elektroauto uzvedās šīs ziemas lielajā salā?

– Ļoti labi. Protams, nobraukums samazinājās, uzlāde notika lēnāk, bet tehnisku problēmu nebija nevienu reizi. Pat pie mīnus 25 grādiem automašīna mani nepievīla. Tas mani patīkami pārsteidza.

– Ja šodien būtu jāizvēlas vēlreiz, kāds būtu lēmums?

– Es noteikti atkal izvēlētos elektroauto. Turklāt šobrīd jau domāju par iespēju nākotnē iegādāties jaunāku modeli. Pēc gada lietošanas man ir grūti iedomāties atgriešanos tikai pie dīzeļa vai benzīna automašīnas.

– Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri joprojām ir skeptiski?

– Es saprotu skeptiķus, jo pats tāds biju. Taču mans ieteikums ir paskatīties uz situāciju bez aizspriedumiem un izvērtēt savu ikdienu. Ne visiem elektroauto būs ideāls risinājums, bet manā gadījumā tas ir izrādījies viens no veiksmīgākajiem lēmumiem pēdējo gadu laikā. Ja ir iespēja lādēt automašīnu mājās un ikdienas maršruti ir prognozējami, tad elektroauto var būt ļoti ekonomisks, ērts un uzticams pārvietošanās veids.

Noslēgumā jāsecina, ka elektroauto stāsts nav tikai par tehnoloģijām vai klimata mērķiem – tas ir arī stāsts par cilvēku ikdienas paradumiem, izmaksām un spēju pielāgoties pārmaiņām. Jāņa Zirnīša pieredze rāda, ka pat vislielākais skeptiķis var kļūt par pārliecinātu elektroauto atbalstītāju, ja teorētiskās bažas aizstāj reāla pieredze.

Projekts “Zaļais dialogs un pārmaiņas Latgalē” visa gada garumā turpinās stāstīt par risinājumiem, atbalsta iespējām un praktiskiem piemēriem — radio ēterā, sociālajos tīklos un drukātajos medijos.

Projektu “Radio Alise Plus sabiedrības informēšanas projekts “Zaļais dialogs un pārmaiņas Latgalē”” līdzfinansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta līdzekļiem